23.janvārī vairāk nekā simt Krievijas pilsētās notika nesankcionētas protesta akcijas, kuru dalībnieki prasīja daudzu par valsts galveno opozicionāru uzskatītā Fonda cīņai pret korupciju vadītāja Alekseja Navaļnija atbrīvošanu no apcietinājuma. Par papildu stimulu protestētājiem kļuva fonda neilgi pirms šīm akcijām publiskotais video, kurā apgalvots, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir patiesais īpašnieks greznai pilij Melnās jūras krastā netālu no Gelendžikas pilsētas un par tādu kļuvis koruptīva darījuma ietvaros. Tiešu pierādījumu, kas apstiprinātu šos apgalvojumus (pirmoreiz tie izskanēja jau 2011. gadā), videoierakstā gan nebija, tomēr tas radīja iespaidīgu papildu ažiotāžu.
Cik cilvēku valsts mērogā piedalījās protesta akcijās, tā arī nav skaidrs, jo aplēses ir ļoti pretrunīgas. Fonds kā dalībnieku skaitu minējis 250–300 tūkstošus, vairākas liberālās organizācijas – 110–160 tūkstošus cilvēku, atsevišķi plašsaziņas līdzekļi runā par 50–60 tūkstošiem, bet varas iestādes vispār par 20–30 tūkstošiem protestu dalībnieku. Nekādi pārmērīgi ekscesi protestu laikā nenotika, tomēr policija dažādu iemeslu dēļ aizturēja kopumā ap 3,7 tūkstošiem cilvēku. Lai arī aizturēšana visbiežāk beidzās ar brīdinājumu vai naudas sodu, ir ierosināts arī ap diviem desmitiem krimināllietu.
Taču svarīgākais, ka jau tagad ir pilnīgi skaidrs: tās ne tuvu nav protestu beigas, jo 31. janvārī tiek solītas jaunas akcijas. Turklāt Krievijas politiskā sistēma šobrīd atrodas sava veida krustcelēs, un no tā, kāda būs turpmākā varas iestāžu reakcija un kādi lēmumi tiks pieņemti, lielā mērā būs atkarīga valsts tālākā politiskā attīstība.
Aisberga redzamā daļa
Ažiotāža ap Navaļnija apcietināšanu šajā gadījumā ir tikai aisberga redzamā daļa, lai arī gana interesanta. Navaļnijam, jāatgādina, tiek inkriminēta nosacītā soda izciešanas noteikumu pārkāpšana. 2015. gadā viņam tā dēvētās Yves Rocher lietas ietvaros par krāpšanu lielos apmēros tika piespriests trīs gadus un sešus mēnešus ilgs nosacīts cietumsods ar pārbaudes laiku uz pieciem gadiem. Mēģinājumi pārsūdzēt lēmumu, kā arī pierādīt, ka process ir politiski motivēts, nevainagojās panākumiem, un attiecīgi opozicionāram līdz pagājušā gada 30. decembrim bija spēkā nosacīts cietumsods. Atbilstoši Krievijā pastāvošajai likumdošanai tas nozīmē, ka viņam reizi divās nedēļās ir jāreģistrējas policijas iecirknī savā dzīvesvietā, tāpat pastāv vēl vairāki citi ierobežojumi. Šo noteikumu neievērošanas gadījumā nosacītais cietumsods tiek aizstāts jau ar reālu brīvības atņemšanu uz visu sākotnēji paredzēto soda termiņu. Tāpat nosacītais sods pārstāj būt spēkā, ja cilvēkam tiek piespriests cietumsods jau par kādiem citiem noziegumiem.
Formāli pietiek arī ar vienu neattaisnotu nosacītā soda izciešanas noteikumu pārkāpumu, lai tiktu piemērota reāla brīvības atņemšana, tomēr praksē šāds sods gandrīz vienmēr tiek piemērots tikai gadījumos, kad likuma prasības netiek ievērotas vairākas reizes pēc kārtas. Šādā interpretācijā, piemēram, viena izlaista reģistrēšanās policijas iecirknī netiek uzskatīta par pietiekamu pamatojumu reāla soda piemērošanai – likums sāk darboties tikai tad, kad notiesātais bez attaisnojoša iemesla neierodas uz reģistrāciju divas vai vairāk reižu pēc kārtas. Šādos gadījumos nosacīti notiesātais tiek izsludināts meklēšanā un nodots tiesai, kura lemj jau par reāla soda piemērošanu. Kā vēsta Krievijas laikraksts Vzgļad, valstī vidēji gadā šā iemesla dēļ meklēšanā tiek izsludināti ap 18 tūkstošiem cilvēku, kuru aizturēšana gandrīz vienmēr beidzas ar reālu brīvības atņemšanu.
Galvenais iemesls, kas varēja novest pie cietumsoda piemērošanas Navaļnijam, bija pret viņu ierosinātā lieta par II pasaules kara (jeb Lielais Tēvijas karš, kā šis karš tiek dēvēts Krievijā) veterāna cieņas un goda aizskaršanu. Pirms šā gada 1. jūlijā notikušā referenduma par pārmaiņām Krievijas konstitūcijā tika publiskots aģitācijas video, kurā virkne sabiedrībā pazīstamu cilvēku aicināja atbalstīt grozījumus. Šajā video piedalījās arī veterāns Ignats Artemenko. Navaļnijs savos sociālo tīklu profilos šī video dalībniekus nodēvēja par "pērkamiem sulaiņiem", "neliešiem" un "dzimtenes nodevējiem", bet viņa atbalstītāji sāka tiražēt viedokli, ka veterāns "nav īsts". Par šiem izteikumiem tad arī tika ierosināta krimināllieta. Tādējādi, ņemot vērā Krievijā pastāvošo II pasaules kara dalībnieku kultu, kā arī Navaļnija divas iepriekšējās sodāmības (vēl pirms Yves Rocher lietas viņam tika piespriests nosacīts cietumsods arī tā dēvētajā Kirovļes lietā, kuras ietvaros Navaļnijs un viņa brālis Oļegs tieši tāpat tika apsūdzēti finanšu noziegumos), iespēja, ka viņam šajā lietā tiks piespriests īsts cietumsods un attiecīgi arī nosacītais sods Yves Rocher lietā tiks aizstāts ar reālu ieslodzījumu, kļuva ļoti ticama. Lietas izskatīšana pirmās instances tiesā bija paredzēta pērnā gada septembrī.
Augustā notikušais Navaļnija iespējamās indēšanas mēģinājums, kā arī viņa pārvešana uz Charite klīniku Vācijā pašsaprotami noveda arī pie lietas par veterāna Artemenko cieņas un goda aizskaršanu atlikšanu uz nenoteiktu laiku Tāpat atrašanās slimnīcā bija pilnībā attaisnojošs iemesls, lai opozicionāram nebūtu jāievēro nosacītā soda izciešanas noteikumi. Tomēr jau oktobra sākumā Charite atzina, ka pacients ir izveseļojies, un šā iemesla dēļ oficiāli atjaunojās arī prasība par nosacītā soda izciešanas noteikumu ievērošanu. Tomēr Navaļnijs palika Vācijā un, kā teikts Krievijas Federālā sodu izpildes dienesta paziņojumā, ignorēja saviem juristiem Krievijā sūtītos vispirms atgādinājumus par nepieciešamību ievērot likuma prasības, bet pēc tam arī brīdinājumus, ka šo prasību neievērošanas gadījumā dienests izsludinās viņu meklēšanā. Tas arī tika izdarīts pagājušā gada 29. decembrī – tikai dienu pirms pārbaudes laika beigām.
Savukārt šā gada 17. janvārī, kad Navaļnijs atgriezās Krievijā, viņš lidostā tika aizturēts un tagad gaida tiesu, kur tiks skatīta lieta par reāla cietumsoda piemērošanu. Kad tieši notiks tiesa, pagaidām nav zināms. Kā iespējamie datumi tiek minēti 2. vai 9. februāris.
Papildus tam Krievijā pret Navaļniju sākta vēl viena jauna izmeklēšana par krāpšanu un ziedojumu izmantošanu tiem neparedzētiem mērķiem. Runa šajā gadījumā ir par līdzekļiem trīs līdz četru miljonu eiro apmērā, kurus Navaļnijs un viņa vadītais fonds vāca politiķa dalībai 2018. gada prezidenta vēlēšanās (lai gan jau sākotnēji bija skaidrs, ka opozicionārs sodāmību dēļ pie tām netiks pielaists). Izmeklētāji uzskata, ka Navaļnijs un viņa tuvākie līdzgaitnieki šo naudu iztērējuši savām personiskajām vajadzībām. Krievijas laikraksta Kommersant aptaujātie juristi norādījuši: ja Navaļnijs tiks atzīts par vainīgu visās šajās apsūdzībās, viņam draud kopumā 10–15 gadu ilgs cietumsods.
Liberāļi un konservatīvie
Līdztekus tīri juridiskajam fonam daudz svarīgāka šajā gadījumā, protams, ir politika, lai gan Krievijā – atšķirībā no rietumvalstīm – Navaļnijs ilgstoši nav uzskatīts par politiķi, un tam ir savi iemesli. Kā savā redakcijas slejā raksta Krievijas biznesa izdevums Expert (tas savas, lai arī liberālās, taču tradicionāli neitrālās un objektīvās, nostājas dēļ bieži tiek dēvēts par pašu autoritatīvāko un vienu no labāk informētajiem izdevumiem valstī, lai gan atbilstoši savai specifikai skata politiskos procesus gandrīz tikai no biznesa un uzņēmējdarbības perspektīvu viedokļa), Navaļnijs un viņa vadītais fonds vienmēr ir bijis galvenokārt zīmols un biznesa, nevis politisks projekts. Kā norāda Expert apskatnieks, Fonds cīņai pret korupciju ilgstoši ir izmantots, lai (protams, ne jau par velti) publiskotu galvenokārt tās vai citas Krievijas elites grupas vai pārstāvju sagatavotus kompromitējošus materiālus par konkurentiem. Kā viens no argumentiem par labu šādam viedoklim ir minēts fakts, ka fonda publikācijās regulāri ir ļoti daudz specifiskas informācijas, kas pavisam noteikti nav pieejama publiski un ir zināma tikai pavisam nelielam skaitam cilvēku. Tāpat Expert norāda uz publikāciju parādīšanās laika konstanto sakritību ar konkrētiem ekonomiskajiem vai politiskajiem procesiem, kā arī vēl citiem līdzīgiem faktoriem. Šāds būtībā biznesa modelis tad arī izskaidro tiesībsargājošās sistēmas un varas iestāžu ilgstošo iecietību pret Navaļniju un viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem. Viņš bija daļa no sistēmas, kas nekādus reālus draudus varai neradīja, pat neraugoties uz savu atbalstītāju ielu aktivitātēm.
Tomēr pagājušajā gadā situācija, kā norāda izdevums, mainījās. Krievijā ir ievērojami nostiprinājušās vienas elites grupas – tā dēvēto spēku struktūru pārstāvju – pozīcijas un attiecīgi tikpat ievērojami samazinājies arī pieprasījums pēc oponentus kompromitējošu materiālu publiskošanas. Tāpat pandēmiskā situācija ir likusi Krievijas valdošajām aprindām uz laiku aizmirst vai vismaz jūtami samazināt savstarpējās pretrunas. Tas ir novedis pie tā, ka Navaļnijs un viņa tuvākie līdzgaitnieki ir sākuši, vienkāršoti izsakoties, pieņemt pasūtījumus no ārvalstīm. Cits būtisks faktors, kā norāda Expert, ir tas, ka Krievijas politiskajā sistēmā nav reālu opozīcijas partiju, bet visi mēģinājumi šādas partijas radīt līdz šim tradicionāli beigušies ar jauno līderu iekļaušanos esošajā politiskajā sistēmā. Savukārt tā sākusi stagnēt un aizvien mazāk atbilst iedzīvotāju prasībām. Navaļnijs, tostarp ar Krievijai ne īpaši draudzīgu ārvalstu politisko aprindu atbalstu, šobrīd cenšas aizņemt šo nišu, pat neraugoties uz to, ka viņam nav nedz politiskās programmas, nedz valsts mēroga politiķiem nepieciešamo kvalitāšu, kas ievērojamu viņa panākumu gadījumā varētu draudēt ar nestabilitāti Krievijā.
Tieši šobrīd Expert gan nesaskata īpašas perspektīvas tālākai protestu attīstībai, tostarp Navaļnija personības dēļ. Tomēr izdevums brīdina, ka gadījumā, ja jau pārskatāmā nākotnē Krievijā netiks likvidēts vienas partijas faktiskais monopols uz varu un valstī neparādīsies vismaz divas līdz trīs savstarpēji reāli konkurējošas politiskās partijas, tālāks iedzīvotāju neapmierinātības pieaugums un vērienīgu protestu iespējamība kļūst aizvien ticamāki. Vēl jāpiebilst, ka šā gada jūlijā apstiprinātās izmaiņas lielvalsts konstitūcijā arī paredz politisko partiju ietekmes un konkurences pieaugumu un šā gada septembrī gaidāmās Valsts domes (parlaments) vēlēšanas šī iemesla dēļ var kļūt (var gan arī nekļūt) par būtisku pavērsiena punktu valsts politiskajā vēsturē.
Līdzīgu viedokli, tikai raugoties jau no nedaudz citām pozīcijām, pauž arī patriotiski konservatīvais televīzijas kanāls Cargrad TV, kura īpašnieks ir par pareizticīgo oligarhu dēvētais Konstantīns Malofejevs. Cargrad TV un ar to saistītie plašsaziņas līdzekļi Krievijā, kuri regulāri kritizē esošo varu kā pārmērīgi liberālu un sliecīgu izdabāt rietumvalstīm, ir populāri noteiktai daļai valsts iedzīvotāju. Turklāt daudzi eksperti tieši šo nometni uzskata par spējīgu nepieciešamības gadījumā izvest ielās lielu skaitu nosacīto patriotu (dažādas paramilitārās organizācijas – tādas kā kazaki, karadarbības veterānu apvienības u. c.). Šobrīd televīzijas kanāls gan ir aicinājis saglabāt savaldību un «neļauties provokācijām, tajā skaitā inspirētām no ārvalstīm», norādot, ka neuzskata protestu mērogus par vērā ņemamiem. Tomēr vienlaikus tiek tiražēts viedoklis, ka aiz protestiem stāv vismaz daļa valsts liberālās elites, kura šādi cenšas saglabāt savas rūkošās pozīcijas Krievijas augstākajā varā.
Arī Cargrad TV apskatnieki norāda uz pašreizējās politiskās sistēmas neatbilstību iedzīvotāju noskaņojumiem, tostarp īpaši tiek uzsvērts fakts, ka varas partijas Vienotā Krievija pārstāvji, tajā skaitā daudzos valsts reģionos, pieder pie deviņdesmito gadu tā dēvētās privatizācijas elites, kurai ir vienaldzīgas iedzīvotāju intereses un kuru vajag steigšus nomainīt, lai saglabātu stabilitāti. Tieši tāpat tiek uzsvērta nepieciešamība īstenot konstitūcijā iekļautās izmaiņas, ievērojami palielinot politisko partiju lomu. Lieki piebilst, ka konservatīvie sevi saskata kā nozīmīgu šīs jaunās politiskās kārtības sastāvdaļu.
Radikāli atšķirīgas versijas
Šādi un līdzīgi viedokļi, kurus pauž ne tikai abi minētie mediji, ievērojami atšķiras gan no liberālo, gan valsts kontrolē esošo plašsaziņas līdzekļu paustā redzējuma par notikumiem Krievijā. Liberālajā nometnē pašsaprotami dominē viedoklis par Navaļnija taisnīgo cīņu pret represīvo un autoritāro režīmu un pārliecība, ka šai cīņai ir plašs atbalsts. Tam neizbēgami jānoved pie režīma krišanas, liberālā spārna nākšanas pie varas un Krievijas atgriešanās pie ciešas sadarbības ar Rietumiem. Tieši tāpat vērā ņemamas cerības atklāti tiek saistītas ar rietumvalstu sankcijām pret Krieviju, kuras piespiedīs Putinu atbrīvot Navaļniju, atteikties no represijām un cilvēktiesību pārkāpumiem, kā arī novedīs pie viņa varas zaudēšanas. Pašā Krievijā bāzētie liberālie mediji gan ar aicinājumiem uz protestiem ir spiesti sevi ierobežot, taču to pilnā mērā kompensē, piemēram, Navaļnija oficiālais YouTube kanāls, kuru viņa līdzgaitnieki translē no Vācijas. Jāpiebilst, ka šādu notikumu versiju rāda arī pārliecinošs vairākums rietumvalstu mediju.
Tikmēr oficiālie, ar Krievijas varas iestādēm saistītie plašsaziņas līdzekļi (galvenokārt televīzijas kanāli) protestiem savos ziņu raidījumos joprojām atvēl samērā maz vietas un, ja arī stāsta par tiem, tad tikai izteikti negatīvā tonī, uzsverot rietumvalstu atbalstu protestētājiem, kā arī bieži dēvējot Navaļniju par dzimtenes nodevēju un neaizmirstot atgādināt, ka lielākā daļa viņa tuvāko līdzgaitnieku atrodas ārvalstīs, no kurām organizē protestus. Tāpat tiek akcentēts, ka dalība protestos rada ar lielām grūtībām samazinātās koronavīrusa pandēmijas atkārtota uzliesmojuma draudus. Populāra tēma ir arī aicinājumi nepieļaut bērnu un nepilngadīgo klātbūtni šādās akcijās. Tiek uzsvērts akciju mazskaitlīgums (šim mērķim izmantojot aerofilmēšanu), kā arī daļas protestētāju agresivitāte, demonstrējot atbilstošus videokadrus, un, protams, tiek slavināta policijas darbinieku savaldība. Kopumā tiek radīts iespaids, ka protesti ir organizēti ārvalstīs, ka iedzīvotāju vidū atbalsta protestētājiem nav, paši protesti ir bezperspektīvi, bet politiskā sistēma valstī joprojām ir stabila.
Kurš no scenārijiem?
Ko no tā visa var secināt, ja grib saprast kaut aptuveni objektīvu ainu par notikumiem Krievijā? Versiju gan par Navaļnija atgriešanās iemesliem Krievijā, gan aiz protestiem stāvošajiem spēkiem, kā arī to tālākajām perspektīvām ir tik daudz, ka tās visas uzskaitīt nav iespējams. Taču ir skaidrs, ka protestu perspektīvas un tālākais attīstības virziens, visticamāk, kļūs redzami jau 31. janvārī, kad ir izsludināta nākamā akcija. Ja akciju dalībnieku skaits izrādīsies mazāks nekā pirmajā protestu dienā, visticamāk, protesti ātri izsīks. Savukārt, ja protesti pieņemsies spēkā un varas iestādēm nāksies ķerties pie radikālas to apspiešanas, Krieviju, visdrīzāk, gaida ilgstošas nestabilitātes periods ar neskaidrām vai vismaz ļoti dažādām iespējamajām sekām.
Jau pieminētais Expert, atsaucoties uz socioloģiskajām aptaujām, norāda, ka kopējais neapmierinātības ar esošo varu līmenis valstī patlaban nav tāds, lai varētu runāt par patiešām plašu protestu iespējamību. Vienlaikus gan vienmēr pastāv varbūtība, ka kādu pēkšņu notikumu dēļ iedzīvotāju noskaņojums var pēkšņi mainīties. Lieki piebilst, ka varas iestādes gan to centīsies nepieļaut. Tomēr, pat ja neapmierinātības izpausmes patlaban tiešām apsīks vai tiks apslāpētas, Krievijas augstākajām amatpersonām jebkurā gadījumā nāksies veikt jūtamas pārmaiņas politiskajā sistēmā, jo pretējā gadījumā, visticamāk, jau vasaras otrajā pusē vai rudenī, protesti atgriezīsies ar jaunu sparu.