Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Lēciens dzelzs priekškara abās pusēs

Lietuvas dokumentālā kino režisore Giedre Žickīte (40) par Sima Kudirkas vēsturisko pārbēgšanu, tikšanos ar Kisindžeru un par latviešu trimdinieka nopelniem Amerikas iešūpošanā.

Es zināju, ka jūs zvanīsiet... – kinorežisori Giedri Žickīti mazliet pārsteiguši sazvanīta bijušā Lietuvas PSR valsts drošības komitejas darbinieka pirmie vārdi. Tomēr kāda īpaša erudīcija bijušajam čekistam šā secinājuma izdarīšanai nebija nepieciešama, tobrīd Lietuvas presē jau bija parādījusies informācija, ka Žickīte vāc materiālus filmai par kādu pusgadsimtu senu notikumu, kurš bija pamatīgi saviļņojis aukstā kara politiskos ūdeņus, – 1970. gada 23. novembrī, Pateicības dienā, notikušo lietuviešu tāljūras zvejnieka Sima Kudirkas lēcienu no padomju zvejas kuģa uz ASV krasta apsardzes kuģi, sekojošo viņa izdošanu atpakaļ padomēm, politisko vētru, ko šis gadījums sacēla Amerikā, un ne mazāk intriģējošo pārbēdzēja tālāko likteni caur Lietuvas PSR tiesas "dzimtenes nodevējam" piespriestajiem 10 gadiem padomju soda nometnēs līdz viņa pirmstermiņa atbrīvošanai un otrreizējai nonākšanai brīvajā pasaulē, Lietuvas neatkarības atjaunošanas sagaidīšanai ASV un visbeidzot atgriešanās dzimtenē 2007. gadā. Kudirka, kam šogad aprit 90 gadu, joprojām ir možs, bet filma par viņu, Latvijas, Lietuvas un Francijas dokumentālais trilleris Lēciens, šāgada oktobrī saņēma balvu kā labākā dokumentālā pilnmetrāžas filma Varšavas starptautiskajā kinofestivālā.


Lēciena Latvijas pirmizrāde notiks 27. novembrī; filma būs pieejama lielākajās straumēšanas platformās Helio, Shortcut un Go3. Filmas producenti ir pati režisore Giedre Žickīte (Moonmakers, Lietuva), Uldis Cekulis no VFS Films un Katrīna Simeona (Faites un voeu, Francija), sadarbojoties ar Denjelu Čalfenu (Naked Edge Films, ASV). No Latvijas puses filmas komandā piedalījās operators Valdis Celmiņš, skaņu operators Arvīds Ceļmalis, kameras asistents Miks Ramāns, krāsu korektors Krišs Roziņš, filmas izveidi atbalstīja Nacionālais kino centrs.

Par bēgšanu no Padomju Savienības aukstā kara gados domāja daudzi jo daudzi. Visskaidrāk to izsaka tālaika anekdote, kurā Rabinovičam jautā, ko viņš darītu, ja Padomju Savienība atvērtu robežas, – bēgtu vai paliktu? Rabinovičs atbild: "Es uzkāptu augstā, augstā kokā,» un, redzēdams, ka jautātājs par šādu atbildi ir ļoti pārsteigts, paskaidro: "Lai tie pārējie bēdzēji mani nesamin." Tomēr reālu iespēju tikt laukā no padomju saules apmirdzētā konclēģera faktiski nebija, it īpaši pēc Berlīnes mūra uzcelšanas 1961. gada oktobrī, tāpēc pārbēdzēju vairākums bija padomju izlūkošanas un pretizlūkošanas iestāžu darbinieki, kas darbojās Rietumos, kā arī baletdejotāji vai citi mākslinieki un mūziķi viesizrāžu laikā – mums pazīstamākais ir baleta zvaigzne Mihails Barišņikovs, kurš 1974. gadā palika Kanādā. 1967. gadā no Indijas neatgriezās pat Staļina meita Svetlana Allilujeva, pieprasījusi politisko patvērumu ASV vēstniecībā. Daži bēgšanas mēģinājumi bija pavisam izmisīgi – bēga ar kara lidmašīnām vai nolaupot civilās lidmašīnas, bēga ar karakuģiem… Risks bija dzīvības cenā, notvertam bēglim Padomju Savienībā vēl 1970. gadā, kad bēga Kudirka, varēja piespriest pat nāvessodu.

Filmas Lēciens varonis jūrnieks Sims Kudirka liktenīgajā dienā bija 40 gadu vecs un pirms tam par bēgšanu neesot domājis (no zvejnieku kuģiem tas arī nebija tik vienkārši izdarāms). Taču minētajā 1970. gada Pateicības dienā radās īpaša situācija – ASV krasta apsardzes kuģis Vigilant devās uz tikšanos ar padomju kuģi Sovetskaja Ļitva, kas bija noenkurojies pie Martasvinjardas salas krastiem. Mērķis bija divpusēja tikšanās, lai apspriestu zvejas tiesības Atlantijas okeānā (pareizāk sakot, lai noskaidrotu, kāpēc padomju zvejnieki neievēro zvejas noteikumus un nodara lielus zaudējumus ASV zivju resursiem). Sims Kudirka par gaidāmo kuģu tikšanos uzzināja no radiogrammas un vispirms jutās vienkārši satraukts: beidzot izdosies redzēt dzīvus amerikāņus! Vienlaikus bija arī bailes – amerikāņi taču ir imperiālisti, kapitālisti! "Mēs stāvējām kā mūmijas," viņš filmā atceras brīdi, kad abu valstu jūrnieki skatījās cits uz citu no saviem kuģiem.

Taču, kamēr tiešās sarunas abu valstu zvejnieku starpā ritēja pilnā sparā, Sima Kudirkas apziņā uzpeldēja agrāk piedzīvotie pazemojumi un sišanas, kad padomju okupanti meklēja nacionālos partizānus viņa ģimenes rados. Šīs atmiņas radīja neatvairāmu vēlmi izmantot reto izdevību un ar vienu izmisīgu lēcienu tikt prom no peldošā cietuma, tikt brīvajā pasaulē. Sims pārlēca uz amerikāņu kuģi. Viņam par šausmām, pēc ASV teritorijā – uz viņu krasta apsardzes kuģa – pavadītām septiņām stundām amerikāņi pārbēdzēju izdeva Padomju Savienībai. "Vai nu viņš būs piekauts līdz nāvei, vai izsūtīts uz Sibīriju," pēc izdošanas secināja to pieļāvušie amerikāņu krasta apsardzes darbinieki.

Šis notikums izsauca vētru pasaules medijos, tajā tika iesaistīts arī ASV prezidents Ričards Niksons, uzdevis noskaidrot, kā bija iespējams pieļaut, ka Kudirka jau uz amerikāņu kuģa, tātad ASV teritorijā, tiek sists un atdots atpakaļ ļaunuma impērijai tikai tādēļ, lai neizjauktu sarunas par zvejas lietām. Vairāki notikumā iesaistītie ASV krasta apsardzes virsnieki zaudēja savus posteņus.

Tikmēr paša Kudirkas likteņa pavērsieni turpinājās… Izmantojot vēl dzīvo aculiecinieku ziņojumus, daudzus retus arhīva kadrus un dramatisku notikumu rekonstrukciju, Giedre Žickīte savā jaunajā filmā iesēdina skatītāju laika mašīnā, tos laikus piedzīvojušajiem atdzīvinot senas atmiņas, bet jauniem cilvēkiem rādot lietas, kuras viņi varbūt ar prātu saprot, bet izjust diez vai spēj – piemēram, to, kāpēc Sims Kudirka vairākreiz kā vienu no galvenajiem bēgšanas iemesliem min vēlmi redzēt Rietumu veikalus…

Lēciens nav Giedres Žickītes pirmā filma. Nesen viņa ir producējusi Sandensas kinofestivāla hitu Zeme ir zila kā apelsīns (The Earth Is Blue as an Orange, režisore Irina Cilika) un kopā ar Maiti Alberdi režisējusi EFA nominēto īsfilmu Es neesmu no šejienes (I’m Not From Here). Latviešu skatītāju īpaši varētu interesēt viņas filma Tā mēs spēlējām revolūciju (How We Played the Revolution) par to, kā 1984. gadā rokfestivāls Kauņā pārauga prasībā pēc neatkarības. Pašlaik Giedre strādā pie divām jaunām filmām, arī sadarbībā ar Latviju, tikai šoreiz vienas filmas – Maša – galvenā varone būs sieviete. "Brīvība ir mana galvenā tēma," saka lietuviešu režisore, kura uzsver, ka viņas personību ir būtiski ietekmējis atmodas laiks. Un atgādina, ka brīvību ir ļoti viegli pazaudēt, bet grūti atgūt. "Brīvība ir pats galvenais. Un neviens nav teicis, ka brīvībai jābūt vieglai un patīkamai, bet brīvība ir gaiss, bez kura nekas nav iespējams. Brīvībā mēs varam domāt, ko gribam, runāt, ko gribam, un taisīt tādas filmas, kādas gribam."

Kā jums radās filmas ideja? Par Sima Kudirkas lēcienu no vienas pasaules otrā jau ir gan grāmatas rakstītas, gan filmas uzņemtas.

Kad es, laikam 2014. gadā, vairs neatceros, biju Losandželosā rādīt savu filmu, amerikāņi man jautāja, vai zinu stāstu par lietuvieti, kurš no padomju kuģa pārlēcis uz amerikāņu kuģi pēc brīvības. Mani šis tēls burtiski satrieca, es tajā ieraudzīju simbolismu: mazais cilvēks starp diviem lieliem kuģiem, divām lielvalstīm, divām pasaulēm. Tad nu es pamazām vien sāku meklēt informāciju par šo notikumu. Protams, gribēju arī satikties ar pašu varoni. Es viņu atradu, kādā vasaras dienā pieklauvēju pie viņa mājas durvīm, un viņš atvēra. Tobrīd mēs abi nevarējām iedomāties, kādi piedzīvojumi mūs gaida.

Domājot par to, kā filmu veidot, man diezgan ātri bija skaidrs, ka tā ir piedzīvojumu stāsts, ka mēs ar Simu nesēdēsim tikai pie galda un nerunāsim. Tomēr nevarēju arī iedomāties, ka mēs ceļosim tik daudz – tajā laikā Sims bija piesaistīts pie mājas, viņa sieva nopietni slimoja, Sims sievu kopa un pat uz veikalu centās iet ļoti ātri, lai sieva pēc iespējas mazāku laiku paliktu viena pati. Tagad esmu Simam jautājusi: vai tad, kad es pieklauvēju pie tavām durvīm, tu varēji iedomāties, ka mēs brauksim uz Ameriku, ka atradīsim to amerikāņu kuģi, uz kuru tu pārlēci, un staigāsim pa to? Viņš atzina, ka, protams, nav varējis to iedomāties. Tas arī ir dokumentālā kino brīnums un skaistums, ka tu sāc šķetināt kādu stāstu, un tad laiks, ja vien tev tā ir pietiekami, dod tev arvien jaunu materiālu. Laiks un pacietība – tie ir divi galvenie nosacījumi. Laiks pirmām kārtām – tu iepazīsti filmas varoni, viņš iepazīst tevi un, ja redz, ka tu savu darbu dari no sirds, sāk tev ticēt. Tad viņš ir gatavs ar tevi ceļot un mesties piedzīvojumos. Tajā pašā laikā redzēju, ka kādā brīdī arī Kudirkam šī filma kļuva nozīmīga. Man kā režisorei ir ļoti svarīgi, lai filma ir nozīmīga arī tās varonim, ne tikai mums, filmas veidotājiem. Motivācija ir ļoti svarīga lieta dokumentālajā kino.

Vai Sims Kudirka uzreiz bija gatavs piedalīties filmas veidošanā?

Nebija jau tā, ka es būtu pieklauvējusi pie viņa durvīm un uzreiz teiktu: taisies, brauksim uz Ameriku un vēl visur kur! Tas viss ilga vairākus gadus, soli pa solim, kamēr mēs viens otru iepazinām, es uzzināju viņa dzīvesstāstu, domāju, kā to pasniegt filmā.

Vispirms sākām filmēšanu Lietuvā, un es ieraudzīju, ka mans varonis ir ļoti artistisks un emocionāls. Tad sapratu, ka filma jātaisa kā viņa ceļojums un piedzīvojumi tajās vietās, kurās liktenis viņu bija aiznesis. Filmējām gan Lietuvas cietumā, gan Amerikā. Vissvarīgākais bija atrast to ASV krasta apsardzes kuģi, uz kuru Kudirka bija pārlēcis. Atļauju nācās gaidīt pusotru gadu, jo kuģis Vigilant vēl bija ierindā, tāpēc bija jāiziet daudzas birokrātiskas procedūras un pacietīgi jāgaida. Toties tad, kad atļauja beidzot bija saņemta un mēs tikām uz kuģa, amerikāņi bija ļoti laipni un pretimnākoši, bet es aiz prieka biju gatava nobučot to kuģi! Divas dienas kuģis bija nodots tikai mūsu rīcībā, un apkalpe mums palīdzēja.

Vai kuģis Sovetskaja Ļitva, no kura Sims bēga, arī ir saglabājies?

Nē, filmā ir izmantots tāda paša tipa kuģis, bet tas nav tas, uz kura strādāja Kudirka.

Vai senāk, pirms Losandželosas, jūs par Kudirkas sāgu zinājāt?

Sākšu tā: kad tas 1970. gadā notika, Rietumu medijos sacēlās vesela vētra, bet Padomju Savienībā, protams, nekāda informācija par to netika publiskota, tikai runas klīda. Informāciju par Kudirkas bēgšanu Lietuvā varēja uzzināt tikai no Amerikas balss raidījumiem. Manis tajā laikā vēl nebija pasaulē. Kad mācījos skolā, arī vēl par to nemācīja. Vēlāk, protams, ar vienu ausi biju dzirdējusi, tāpat kā par citiem pārbēdzējiem, Sims jau nav vienīgais pārbēdzējs. Bet vēlāk, sākot par viņa stāstu interesēties vairāk, iestājās matrjoškas efekts: vienu noņem, ieraugi nākamo... Kad jau par Simu zināju diezgan daudz, sapratu: ja taisītu piedzīvojumu filmu, liktos, ka tas viss ir slikta scenārista sadomāts, ka tas nav ticami. Taču tā ir bijis.

Kurā brīdī jūs sapratāt, ka filma izdosies? Tur taču vajadzēja sameklēt milzumu materiāla, sākumā nebija garantijas, ka viss tiks atrasts.

Jā, tie bija daudzi gadi darba. Pieci seši, paralēli veidojot citas filmas. Protams, ja tā materiāla nebūtu, es atrastu citus veidus, kā filmu uztaisīt. Tu sāc taisīt filmu un, ja kaut kur kaut kas nesanāk tā, kā iecerēts, tu meklē citus ceļus. Galvenais, lai filma izraisītu domas un emocijas.

Vai bija kāds materiāls, kuru tomēr neizdevās dabūt? Piemēram, no tām soda nometnēm, kurās Kudirka bija ieslodzīts?

Jā, padomes bija gudras, savas nometnes nefotografēja. Mums bija tikai Sima zīmējumi. Arī no arhīviem Krievijā dokumentus nevarēja dabūt.

Toties jūs atradāt to KGB darbinieku, kurš Kudirku Lietuvā pratināja. Vai tas bija viegli?

Nu, es uzzināju, ka viņš – Vītauts vārdā – vēl ir dzīvs, piezvanīju, un viņš teica: "Es zināju, ka jūs man zvanīsiet. Gaidīju jūsu zvanu." Tobrīd Lietuvas presē jau bija publicēta intervija ar mani, kurā stāstīju, ka uzņemu filmu par Kudirku. KGB darbinieks piekrita būt filmā. Droši vien tāpēc, ka arī viņam tas bija svarīgi. Ziniet, viņš ir lietuvietis...

Kad Simu atveda uz Klaipēdu, Vītauts viņu filmēja. Sims bija saslēgts rokudzelžos, taču tie salūza, un Sims esot Vītautam teicis: "Jūs Padomju Savienībā pat normālus rokudzelžus neprotat uztaisīt." (Smejas.) Šis Klaipēdā filmētais materiāls ir tas, kuru es meklēju, bet kuru man neizdevās atrast. Taču daudz ko citu es atradu. Meklēšanas procesā esmu iemācījusies vienu lietu: ja tu piezvani un tev saka: "Nē, tā, ko jūs meklējat, mums nav," tas vēl nenozīmē, ka tā materiāla tur patiešām nav. Vajag piezvanīt citreiz, tad tur varbūt būs cits cilvēks, kurš pameklēs vairāk un atradīs tev vajadzīgo. Vairākos arhīvos es materiālus atradu tieši tā. Vajag tikai bruņoties ar pacietību. Amerikā, piemēram, es atradu tālaika avīzē rakstu par Kudirkas gadījumu, tur bija teikts, ka vietējā televīzija ir filmējusi. Es uzreiz gāju uz vietējo televīziju un interesējos, vai viņiem ir arhīvi no tāda un tāda datuma. Tā nu, manuprāt, ir izdevies filmai atrast unikālus arhīvu materiālus, un tas tai ļoti daudz dod.

Vai tikt pie Henrija Kisindžera, kurš tolaik bija ASV valsts sekretārs, bija viegli?

Protams, grūti. Tas bija brīnums. Kisindžeram ir jau 94 gadi, viņš ļoti reti sniedz intervijas. Acīmredzot šis gadījums viņam bija svarīgs, citādi jau viņš neatvēlētu mums savu laiku.

Viņš to gadījumu atcerējās?

Atcerējās, un viņam bija, ko teikt par to. Kisindžeram ir ļoti liela harisma, tiekoties to uzreiz jūt.

Cik ilgi jūs ar viņu runājāt?

Apmēram stundu, lai gan bija teikts, ka mums tiks atvēlētas 20 minūtes. Kisindžers teica: "Es pirmoreiz runāju ar Lietuvas televīziju." Gribēju jau teikt, ka neesam televīzija, bet nepateicu. Bet tikšanās bija ļoti interesanta.

Kāpēc galu galā amerikāņi izdeva Kudirku atpakaļ padomēm?

Tas bija birokrātisks pārpratums. Tā bija Pateicības diena, pulksten 4.15 pēcpusdienā, pats sliktākais laiks tādam lēcienam. Vieni krasta apsardzes funkcionāri jau bija mājās, citi gribēja ātrāk tur nokļūt, vēl kāds bija slims... Otrs iemesls bija tas, ka admirālis Eliss, kurš pieņēma lēmumu, slikti zināja vēsturi, nezināja par Baltijas okupāciju un nodomāja, ka lēcējs ir kāds dezertieris. Pēc gadījuma viņam tika norādīts, ka robus viņa zināšanās varētu aizpildīt ceļojums uz Krieviju...

Tā kā jūs esat latviešu medijs, uzsvēršu, ka ļoti svarīga persona Kudirkas lietā bija trimdas latvietis Roberts Brīze. Viņš izdošanas brīdī atradās uz kuģa, pārstāvotvietējo jūras produktu apgādes biedrību, un lūdza atļauju informēt ASV valdību, bet viņam neļāva zvanīt. Brīze pats bija bēglis, 1944. gadā atstājis Latviju, viņš zināja, no kurienes bēg Sims un ko tas nozīmē. Intervijās Brīze ir teicis, ka toreiz, ieraugot padomju virsniekus, viņš juties šausmīgi, jo pēdējoreiz tos bija redzējis tikai pirms bēgšanas no Latvijas. Brīze mēģināja pierunāt arī kapteini, lai Simu neizdod, bet velti. Atgriezies mājās, Brīze nevarēja aizmigt. Lai gan visiem notikuma aculieciniekiem bija dota pavēle klusēt, Brīze bija civilists. Atradis advokātu, viņš pirmais informēja ASV medijus par šo notikumu. Tas bija vīrišķīgs solis. Nebūtu Brīzes, varbūt neviens par to neuzzinātu. Braļukas!

Kas tālaika ASV politiķiem bija Sima Kudirkas lieta – galvassāpes vai iespēja izdarīt spiedienu uz Padomju Savienību?

Nevaru runāt viņu vietā, bet, protams, tās bija galvassāpes, Amerikas kauns – atdot cilvēku, kurš meklējis brīvību. Tas bija pret visiem Amerikas deklarētajiem principiem. Filmā redzam, kā prezidents Niksons novērtē šo notikumu. Arī sabiedrības reakcija bija ļoti vētraina, amerikāņi nevarēja saprast, kā viņu virsnieki spējuši pieļaut, ka padomju virsnieki uz amerikāņu kuģa sāk sist brīvības meklētāju. 

Vai Kudirkam tas lēciens brīvībā bija spontāns lēmums vai ilgi lolots sapnis?

Spontāns lēmums, bet ar gadiem ilgu emocionālo uzkrājumu, kam atliek tikai pielaist uguni. Katrā ziņā tās dienas rītā viņš nedomāja, ka vakars izvērtīsies tāds, kāds tas izvērtās.

Kā Kudirka pats vēlāk novērtēja savu rīcību? Nožēloja? Lepojās?

To tā nevar vienā vārdā pateikt. Dzīve ir sarežģītāka.

Vai tie desmit gadi, kas viņam tika piespriesti, nebija samērā maigs sods?

Jā, Kudirka pats domāja, ka viņu nošaus. Tāpēc viņš, sapratis, ka viņam nav ko zaudēt, nolēma tiesā pateikt visu, ko domā par Padomju Savienību un nebrīvi. Tiesa viņam teica, ka viņš ir dzimtenes nodevējs, bet Sims atbildēja: nē, mana dzimtene ir Lietuva, nevis Padomju Savienība, jūs esat okupējuši manu dzimteni. Kudirkas sieva, to dzirdējusi, domāja, ka par tādiem vārdiem viņu nošaus uz vietas. Domāju, viņu paglāba tas, ka Rietumu prese un sabiedrība šim incidentam sekoja, tāpēc viņam piesprieda vieglāku sodu. Kudirka pats brīnījās, ka ticis cauri ar desmit gadiem. Viņa stāsts ir brīnumu un sakritību virkne... Bet neatklāsim visu filmas saturu lasītājiem, lai viņiem paliek pārsteigumi!

Mūsdienu jaunatnei droši vien filmā visgrūtāk būs saprast, kāpēc Kudirka tik ļoti gribējis redzēt amerikāņu veikalus, pirkt banānus un Grundig magnetofonu.

Piekrītu, un arī Rietumu sabiedrība to nesaprastu.

Ko Kudirka pats saka par jūsu filmu?

Viņš ir redzējis negatavu filmu. Tagad ir karantīna, viņa gados piedalīties festivālos būtu riskanti. Kad bija filmas pirmizrādes Romā un Tallinā, es pēc seansa zvanīju Kudirkam, un telefons ceļoja no vienām rokām citās – cilvēki, kuri viņu nepazina, stāstīja, kādas emocijas viņiem izraisījusi filma. Es dzirdēju, ka viņš no prieka raud, un tā man bija pati galvenā balva.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pēda, kas paliek

Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesion...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata