Patiesībā tās ir četras grāmatas, līdzās atmiņgrāmatai Mans XX gadsimts arī Vēstules no XX gadsimta, un šīs abas arī krievu valodā. Kosteņeckai ir bijis īpaši svarīgi, lai abās valodās grāmatām būtu vienāds saturs. Līdz ar grāmatu izdošanu populārā publiciste arī atgriežas sabiedriskajā apritē, no kuras ilgu laiku veselības dēļ bija šķirta, – tagad viņa piedalīsies savas grāmatas dāvināšanā Latvijas bibliotēkām. 28. septembrī Kosteņecka būs sastopama un sniegs autogrāfus Latvijas Nacionālās bibliotēkas Draugu telpā, kur viņas grāmatas varēs iegādāties jau no 26. septembra. Rakstniece pati šīs grāmatas sauc gan par mīlestības apliecinājumu, gan piedošanas lūgumu.
Pirms četriem gadiem, kad jums bija septiņdesmit, SestDienas intervijā jautāju, ko tagad rakstāt, un jūs, stāstot par šīs grāmatas ieceri, piebildāt: "Nezinu, vai paspēšu..."
Jā, un esmu ļoti priecīga, ka paspēju! Darbs bija milzīgs, jo visas vairāk nekā 3000 vēstules, ne tikai tās, kas tagad ir grāmatā, vajadzēja ievadīt datorā. Turklāt arī jāiztulko – tāda pati grāmata, ar identisku saturu iznāk arī krievu valodā, jo man ir svarīgi saviem tautiešiem sūtīt tādu pašu ziņu, redzat, pat izskats vienāds. Tātad, pirmkārt, vēstuļu ievadīšana datorā, otrkārt, atlase, kuras vēstules publicēt grāmatā, treškārt, vēstuļu tulkošana bija tie lielie darbi, kuru dēļ teicu, ka nezinu, vai paspēšu, jo veselības problēmas man bija jau tad.
Tagad esmu laimīga. Šī grāmata ir kā mans testaments Latvijas tautai. Nekur nepazudīs tie, kurus saucam par krievvalodīgajiem. Man kā krievu rakstniecei, kura atmodas laikā piedalījās visos notikumos un kuru atbalstīja gan latvieši, gan krievi, viņiem jāsūta kāds vēstījums. Kad putas noskries, nāks jauna paaudze, kas varbūt pētīs vēsturi un atradīs šo vēstījumu.
Labi apzinos, ka, izejot no komforta zonas, proti, klusēšanas, varu atkal sagaidīt arī pārmetumus no abām pusēm, bet man vajadzēja paspēt šo mīlestības vēstījumu Latvijai atstāt.
Uzskatu, ka šajā grāmatā tas ir. Pirmajā grāmatā Mans XX gadsimts ir mana biogrāfija, tur var uzzināt, kāpēc es nokļuvu tur, kur nokļuvu, – politikā – un kāpēc tajā laikā neklusēju. Šajā grāmatā ir redzama atgriezeniskā saite ar sabiedrību. Nevajag jau izdzert visu okeānu, lai saprastu, ka ūdens ir sāļš, un nevajag jau drukāt visas 3000 vēstules, lai saprastu, ko gribēju pateikt.
Patiešām esmu priecīga, ka paspēju. Tagad jau esmu ratiņkrēslā, pavisam mierīgi pieņemu, ka dzīve ir nodzīvota, – mēs visi reiz aiziesim, neviens jau šeit nepaliks mūžīgi. Bet vajadzēja tomēr paspēt pateikt, kam es biju nolemta šai dzīvei. Vajadzēja izpildīt to, ko uzskatīju par savu misiju.
Šī grāmata ir pirmkārt skaista. Pie vēstulēm redzami arī konvertu attēli, pastmarkas, kartītes...
Par to liels paldies grāmatas dizaina autorei, māksliniecei Annai Aizsilniecei. Man bija lūgums nodrukāt arī kādu vēstuļu faksimilus, lai kāds lasītājs nenodomā, ka es pati esmu tās sacerējusi, – rakstniece tomēr, fantāzija bagāta... Te ir dokumentāls pierādījums, dažādi rokraksti, vēstules rakstītas latviski un krieviski. Visas vēstules faksimilā jau nevar likt, bet vismaz parakstu, kādu citātu vai konverta bildīti, sūtītāja adresi.
Esmu jau novēlējusi vēstules Rakstniecības un mūzikas muzejam. Vēsturnieki varēs pētīt oriģinālus, ja kādu tas kādreiz interesēs.
Kāpēc tieši šim muzejam?
Pateicoties Rakstniecības un mūzikas muzejam, šīs vēstules vispār ir saglabājušās! Es toreiz, atmodas laikā, nesapratu, ka tām ir paliekoša vērtība, tās man stāvēja kaudzē uz rakstāmgalda, un es droši vien būtu tās izmetusi pēc tam, kad uz vēstuli ir atbildēts, – braucam tālāk, dzīve turpinās, vecos papīrus metām ārā! Bet viena meitene no muzeja nāca pie manis šīs vēstules šķirot un lasīt. Neatceros viņas vārdu, labi atceros tikai to, ka pāris reižu viņa pie manis pat palika pa nakti. Viņa kā vēsturniece ne tikai vēstules izlasīja, bet arī sašķiroja alfabēta kārtībā un kā bibliotēkā ielika kartona zīmītes starp vēstulēm! Viņa pret vēstulēm izturējās ar tādu cieņu un pietāti, ka arī es uz tām sāku raudzīties citādi.
Tad nu man vēstules stāvēja mājās ilgus gadus, kamēr aizgāju pensijā un aiz gara laika sāku tās ievadīt datorā, šķirot pa mapēm. Tikai tagad, kad mēs rakstām tikai īsziņas telefonā un vairs nerakstām uz papīra ar roku un sirdi, es spēju novērtēt, ko šīs vēstules nozīmē, bet muzeja darbiniece to spēja novērtēt jau pirms 30 gadiem. Dažas vēstules viņa jau tad lūdza muzejam un man izgatavoja to kserokopijas. Es toreiz brīnījos: nu, kuru tas interesēs? Bet muzejnieces zināja, ka interesēs.
Patiesībā man bija vēl viens paraugs vēstuļu saglabāšanai – mans tēvs. Mēnesi pirms manas piedzimšanas viņu arestēja, gulagā viņš pavadīja desmit gadu un mācēja – otru tādu gadījumu es nezinu – Vorkutā caur visām kratīšanām un pārsūtīšanām no viena lāģera uz citu saglabāt visas mammas un manas vēstules! Tās vēstules un tēva dienasgrāmatas man jau "izrāva no rokām" Valsts arhīvs, kad iznāca mana pirmā, biogrāfiskā, grāmata. Tēva vēstules mamma ir saglabājusi maz, bet tēvs, būdams jurists, vēstules ne tikai saglabāja, bet bija arī pedantiski iegrāmatoja, kad katra saņemta.
Kad nu mūža darbs izdarīts, ko darīsiet tālāk? Nāvi taču negaidīsiet rokas salikusi.
Nē, nāvi vēl negaidīšu. Liktenīgā kārtā manu grāmatu izdod Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrība. Viņi šo grāmatu dāvinās Latvijas bibliotēkām un dāvināšanas reizēs rīkos arī tikšanās ar mani. Tā es, kas jau bija pilnīgi norakstīta, dažu gadu pavadījusi dzīvokļa četrās sienās un gandrīz vai arī pati sevi norakstījusi, atgriezīšos sabiedrībā, tikšos ar tautu un turpināšu stāstīt par atmodas notikumiem. Ļoti skaists projekts! Tā nu manā dzīvē atkal ir ieliets benzīns, ir stimuls. Pēc tādām tikšanās reizēm varbūt būs atkal kāds vilnis un es gribēšu rakstīt.
Dzīve turpinās. Vēstules no XX gadsimta tiešām ir mans mūža darbs, bet punktu nelieku, lieku daudzpunkti. Nekad nesaki "nekad". Izmēģinājuma pasākums mums jau bija Slokas bibliotēkā. Zināt, telpa bija cilvēku pilna! Daži pat no Rīgas bija atbraukuši, un tik daudz jautājumu bija, ka es atdzimu kā atmodas laikā – tolaik nebija dienas, kad es nebūtu kaut kur braukusi uz tikšanos ar tautu. Rakstniekam ar tautu ir jārunā arī dzīvā veidā.
Vai uz papīra rakstītas vēstules jums vēl sūta?
Faktiski ne. Pasaule ir pārgājusi uz īsziņām. Arī grāmata Mans XX gadsimts ir uzrakstīta, izmantojot Skype saziņu ar Georgu Stražnovu. Drīz pēc tā laika, kad jums biju teikusi, ka nezinu, vai paspēšu pabeigt vēstuļgrāmatu, uzradās Georgs Stražnovs, sarunas ar viņu Skype mani atdzīvināja. Grāmatu Mans XX gadsimts krievu valodā izdevu 200 eksemplāru metienā par savu naudu un veltīju to Latvijas simtgadei. Tās grāmatas prezentācija notika Nacionālajā bibliotēkā. Tur es pirmoreiz biju publikā ratiņkrēslā. Līdz tam ilgi biju kautrējusies parādīties cilvēkos, domāju, interfronte priecāsies, redzot manu veselības stāvokli. Kad mani bibliotēka aicināja uz prezentāciju, teicu, ka netikšu pa trepēm augšā, bet viņi atbildēja: mums ir ratiņkrēsls, piebrauksim pie mašīnas un ievedīsim kā karalieni.
Patiesi, toreiz mani tajā ratiņkrēslā izvadāja pa visu bibliotēku, arī pašā augšā uzveda. Tā nu mana pirmā atkaliziešana tautā notika Gaismas pilī. Pēc prezentācijas sajūsmā teicu: šodien te notika mana augšāmcelšanās!
Nu ir pagājuši divi gadi, un bibliotēka Vēstules no XX gadsimta atvērs pašā Stikla kalna virsotnē, 11. stāvā. Tātad Antiņš ar invalīdu ratiņiem uzbrauks Stikla kalnā! Turklāt manam jaunajam ratiņkrēslam ir rati zelta krāsā, tātad var teikt, ka uzjāšu tur Zelta zirgā!
Grāmatas atvēršanā dziedās Sergejs Jēgers. Redzat, kādas sakritības – Sergejs man pirmoreiz dziedāja solo kā 3. klases skolēns, kad viesojos 3. mūzikas internātskolā. Es tolaik rakstīju par bērnunamiem un internātskolām. Sergeja māte agri gāja bojā, un viņš ar māsām nonāca internātskolā. Redzat, kartīte ar oranžu sunīti, kuru viņš man toreiz pasniedza klases vārdā, kad bija nodziedājis solo.
Visu interviju ar Marinu Kosteņecku lasiet žurnāla SestDiena 20. - 26. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Jānis exLNNK
Zane
Neslāvs