Atveseļojies no Covid-19, diriģents Sigvards Kļava gatavo Latvijas Radio kora pareizticīgo Ziemassvētku koncertprogramu, kura izskanēs tiešsaistē no Liepājas koncertzāles Lielais dzintars (9. janvārī), un cer īstenot ilgi lolotos kora 80 gadu jubilejas notikumus, kurus šoruden pārtrauca pandēmija un infekcijas izplatīšanās arī pašā kolektīvā. Kļavam uzticēts arī godpilnais uzdevums veidot 1991. gada barikāžu trīsdesmit gadu jubilejas atceres pasākumu, kas nākamgad janvārī notiks Rīgas Domā.
Nesen dzirdēju: Sigvards ir ārā no slimnīcas, varēsim pabeigt Latvijas Radio kora ierakstu. Ir jau gatavs?
Praktisko ierakstīšanu jau bijām paveikuši. Tagad varu mierīgos studijas apstākļos līdz galam pabeigt pēcapstrādi un noformēšanu. Ieraksta otra puse, kas saistās ar skaņas apstrādi un dizainēšanu – ar to, ko manā izpratnē nozīmē skaista kora skaņa, – jā, es par to uztraucos. Bieži vien varbūt par daudz, jo man ir svarīgi atrast pareizo modeli kora skaņai, kuru ierakstīt patiesībā ir ļoti grūti. To pareizo algoritmu starp akustisko telpu, dziedātājiem un apstrādes iespējām, lai mēs nonāktu pie tāda skaniska risinājuma, kas ir pietiekami labi klausāms gan baznīcā, gan ierakstā, gan mobilajā telefonā, gan mašīnā.
Jau kādu laiku tiek pētīts, kad cilvēks visvairāk klausās mūziku. Cits mašīnā, cits, skrienot pa parku, caur telefonu vienā austiņā. Esmu ievērojis, ka jaunieši arvien vairāk klausās džezu un klasisko mūziku. Tātad arī šis tunelis pie jaunā klausītāja klasiskajai un kora mūzikai ir ļoti svarīgs, kaut arī man pašam ļoti nepatīk klausīties kora mūzikas ierakstos. Ir ļoti grūti to ierakstā pasniegt. Man patīk būt baznīcā iekšā, vidē, kurai šī mūzika ir radīta. Tomēr ir jārespektē tie datu nesēji, tie mediji, kurus jauni cilvēki šodien izmanto.
Grūti gan iedomāties skriešanu, lejot sviedrus plūstošas, meditatīvas un vienlaikus smalki niansētas Arvo Perta, Valentīna Silvestrova vai Gijas Kančeli mūzikas pavadījumā…
Neesmu to mēģinājis, taču nākotnē saredzam dažādas vides. Piemēram, elektroauto iekšienē ir pilnīgs klusums, un automobiļi tiek ekipēti ar arvien labākām audiosistēmām. Pieņemu, ka, tupot sastrēgumos, elektroauto varbūt ir normāli klausīties arī niansētu mūziku. Ja nav motora, bedraina ceļa vai cita ārēja trokšņa, mašīna ir ļoti kompakta vide, kur vari skaņu izprojektēt ļoti komfortabli no visām pusēm. Bet tas jau atkal ir skaņas dizainēšanas process, ar kuru dažkārt aizraujos pārāk daudz.
Tu redzi skaņu?
Mani ļoti interesē, kā mūziku pasniegt kā skanisku dizainu. Kā mūzika pēkšņi uzrunā pavisam citādi nekā tad, ja skaniskais impulss dauza tikai pa pakausi. Iespējams, ka tas arī ir viens no izteiksmes līdzekļiem. Tomēr nekas, paldies Dievam, nevar aizstāt dzīvu mūziku un muzicēšanas procesu. Dvēseli. Tas ir mūžsenais cīniņš starp digitālo un analogo pasauli. Starp garu un ciparu.
Mikrofons nogalina dzīvo cilvēka balsi?
Ne nogalina, bet vienkārši bezkaislīgi uzsūc visu nekvalitatīvo, uzsūc forsēšanu. It sevišķi tas jūtams ekstrēmajās virsotnēs – emocionālajās, ļoti skaļajās kulminācijās. Baznīcā vai koncertzālē tās izskan pārliecinoši, bet mikrofons ņem un parāda arī brāķus. Tu spilgti atceries muzikālo pārdzīvojumu, taču ierakstā skaņa noplīst, sāk tarkšķēt. Tehnoloģijas attīstās, bet jo vairāk domājam, kā ar tehniku tuvināties dzīvajai skaņai, jo vairāk cilvēki tomēr mēģina atkal atgriezties pie vinila platēm un analogās ierakstīšanas kā pirms trīsdesmit, četrdesmit gadiem. Es ceru, ka tā nav tikai modes lieta. Pats klausos Latvijas Radio 70., 80. un 90. gadu ierakstus un jūtu: visā tajā ir dvēsele, sava burvība. Tas pats attiecas arī uz foto, video un daudz ko citu, kur tagad ir ērtākas, datorizētas metodes. Cilvēkiem iedots ārkārtīgi daudz šo rotaļlietu, bet tās neatrisina pašu sakni. Māksla ir dvēselisks produkts. Ja mākslā nebūs pārdzīvojuma, dvēseles, tad ne cipari, ne modernā tehnika nepalīdzēs.
Tomēr progress nav apturams, un pandēmiskās distancēšanās iespaidā tas notiek iepriekš nepieredzēti strauji.
Tas, ko vēl varbūt pirms gada vai vairāk mēs reducējām tikai uz tehnoloģiju lomu konkrētu jomu attīstībā, tagad ir nonācis cilvēku attiecībās. Arvien grūtāk kļūst komunicēt cilvēkam ar cilvēku, attiecības veidojot virtualizēti. Tas principā maina attiecības. Man ir prieks, ka cilvēki, atrodot ceļu uz baznīcu, uz koncertu, uz teātri un uz izstādi, mēģina atrast sev alternatīvu eksistēšanas veidu. Vienalga, ir kovids vai ne, daudzas šā gada gaitā ieviestās lietas cilvēkiem būs iepatikušās. Eksperti un pētnieki teiks, ka viens vai otrs no jaunieviestajiem darbošanās veidiem ir produktīvāks un rezultatīvāks. Bet tas, ko pagaidām nevar aizstāt neviena digitalizēta ierīce (un es ceru, ka tas nekad nenotiks!), ir cilvēciskā tuvuma, dvēseles tuvuma sajūta. Runājam par distancēšanos un diviem metriem, bet ne jau metros ir būtība. Būtiska ir sajūta, ka, ieraugot otru cilvēku, nevis gribi viņu apskaut, bet vispirms domā, kā uzvesties un ieturēt distanci…
Gribu arī uzreiz pateikt, ka esmu viens no tiem, kuri uzskata, ka pašreiz, Covid-19 pandēmijas situācijā, labāk līdz smieklīgumam un ķēmīgumam izpildīt visus noteikumus, distancēties un sargāties, nekā redzēt to, ko es negribētu, lai kāds redz. Un tiešām ticēt tam, ko stāsta tie, kuri zina šo lietu no iekšienes.
Netracina tas, ka visilgāk un vissāpīgāk ierobežojumi sit kultūrai un apstādina to, atņem iespējas īstenot radošās idejas un dalīties ar klausītājiem?
Mākslinieciskajam garam, jaunradei kaut kur ir jāizpaužas. To var tikai uz brīdi iespundēt kā balonā, kurš piepūšas arvien vairāk. Nav tā, ka tagad, kad viss ir apstādināts, nerodas jaunas idejas, jauns dzejolis vai skaņdarbs. Tad ir divas iespējas: vai nu to sadedzini kopā ar sevi vai arī krāj kaut kādā «balonā». Bet tas kaut kad noteikti sprāgs. Tad, kad tas sprāgs, ir ļoti svarīgi, ka vērtīgāko, visu gadu krāto ir iespējams savākt, nevis tas izšļakstās pa visu sienu un aiziet debesīs. Vēl trakāk, ja šis saturs ir vienkārši jānolaiž podā.
Mūziķi, mākslinieki un vispār mūsu Latvijas cilvēki ir ārkārtīgi talantīgi, un viņiem ir daudz interesantu ideju. Tagad redzam izmisīgus meklējumus, kā pierādīt, ka tu un tava māksla ir vajadzīga citiem. Tiek atrasti dažādi asprātīgi veidi.
Skaidrs, ka izdomai ir jābūt, taču bieži vien redzam, ka notiek vienkāršota darbības imitācija. Tai nav sakara ar to, ko saprotam ar gadu desmitiem izkoptu kultūru, labu gaumi, paliekošu vērtību.
Šādos brīžos gribas jautāt: un kas tālāk?
Domāju, ka daudzi vēlāk aizrautīgi pētīs, kas notika 2020. gadā: kā mainījās kultūras piedāvājums, cik dīvainas bija programmas, kā mainījās repertuāra politika. Es nesaku – labāk vai sliktāk. Vienkārši savādāk. Mani interesē, bet neviens nezina, kāda būs mūsu dzīve pēc šī "sarkanā" gada. Vai mēģināsim turpināt to, ko bijām sasnieguši līdz tam, vai iezīmēsies pilnīgi citi laiki? Jau pirms ilgāka laika visi sapratām, ka cilvēce, pasaule strauji mainās. Līdz ar datorprocesoru milzīgo paātrinājumu vinnē cilvēks ar asāku, ātrāku reakciju.
Kā olimpiskajās spēlēs – ātrāk, augstāk, tālāk?
Bet kādreiz vinnēja cilvēki, kuri bija gudrāki, spējīgāki un ražīgāki. Tagad uzvar tie, kuriem reakcija ir ātrāka. To diktē mūsu ikdiena, datorizētā vide: visu laiku, tāpat kā datora procesors, kļūstam arvien ātrāki. Mēs negribam gaidīt. Mums vajag arvien vairāk un ātrāk. Gribi vai negribi, tas iespaido tāpat kā staigāšana ar mobilo tālruni kabatā – gluži kā ar skābekļa balonu, bez kura nevari elpot. Tas pīksteklis vai drebeklis pie tava ķermeņa vai somiņā visu laiku ir paralēls blakussignāls, kas, manuprāt, padara dzīvi savādāku, nekā bija pirms trīsdesmit gadiem. Tu visu laiku sadali uzmanību, fragmentējies. Lūk, sarunājamies, bet, ja man kabatā ievibrēsies telefons, pat tajā nepaskatoties, vienalga vienu brīdi domāšu, kas man atsūtījis īsziņu. Varbūt tur ir svarīga informācija? Tas radikāli atšķir uzmanības un iedziļināšanās procesu.
Trūkst viengabalainības… Starp citu, Spīdola, atriebes karstumā meklējot Lāčplēša vājo vietu, atzina: viņam neko nevar padarīt, jo viņš ir "vienā gabalā".
Man tomēr liekas, ka mākslas un īpaši mūzikas oāze ir tāda, ka tajā vēl joprojām ir ļoti daudz telpas tīrai un patiesai izpausmei. It sevišķi, ja abstrakcijas līmenis ir tāds, ka mūzikas fantāzija izlaužas no prāta, sapratnes krātiņa, tad tā mums bieži un ļoti daudz palīdz. Es nebeigšu skandināt, ka mūsu nācija ir ārkārtīgi talantīga. Es vienkārši nebeidzu apbrīnot skaistās idejas un piedāvājumus. Tie ir ļoti asprātīgi un vajadzīgi, tikai mums neiet ar tehnisku īstenošanu, mārketingu un pārdošanu.
Nu kaut vai masveidīgā dziedāšana no Dziesmu svētku kultūras līdz ziņģēšanai. Bieži vien laukos vai katrā māju pudurī ir kāds duets vai trio, kas lustīgi dzied visos godos. Tā ir pašizteikšanās foma, kas viņiem ir ārkārtīgi vajadzīga. Tāpat ir ļaudis, kuri tamborē vai spēlē pūtēju orķestrī. Dziedāšana korī un dejošana ir valstī organizēta kustība. Es vairāk domāju par tiem, kuri vēl joprojām dzīvo meža mājā, paši izgatavo mandolīnu, cītaru vai ermoņikas un tad muzicē kāzās un bērēs. Tādi cilvēki ir. Domāju, ka viņiem ir skaidrs, ko viņi grib un kā viņi sevi realizē.
Tagad dzirdam, ka tādus Dziesmu svētkus, kādi bijuši līdz šim, varēsim saglabāt tikai atmiņā, jo ar vīrusu nāksies sadzīvot gadiem…
Vispirms ir jāgaida, kas notiks pēc pusgada. Otrkārt, cilvēki, kuri kopj šo lauku, piefiksēs, cik lielu ļaunumu šis gads ir devis Dziesmu svētku kustībai kā tādai, kāda šī kustība izkāps no dīvainās apstādināšanas. Vai nāks milzīgs pašizteikšanās spurts, kas pierādīs jaunu enerģiju, vai, gluži otrādi, parādīsies alternatīvas kolektīvās muzicēšanas formas.
Varbūt būsim jau pieraduši nedziedāt, nedejot, netikties?
Būs pieraduši arī neiet uz koncertiem, teātri un iztikt vēl bez daudz kā cita. Būsim daudz ko pārdomājuši un izvērtējuši. Nedod Dievs, ja kāds izdomās pieņemt vienkāršotus lēmumus kaut ko iznīcināt vai pārveidot. Kultūra ir ļoti lēnām un fundamentāli kopjama lieta. Arī labu gribot un kaut ko neapdomīgi mainot, var izdarīt kaut ko tādu, kas šo procesu padarīs klumburainu, kūleņainu.
Manuprāt, Dziesmu svētku kustība ir ļoti spēcīga un tai nevajag nekādus aizstāvjus. Tā atradīs ceļu, kā izpausties. Grūtāk būs, ja nepārdomāti lēmumi traucēs nākošo atdzimšanas periodu. Svarīgi, cik svaigs un mūsdienīgs būs skats, lai tas spētu aizraut arī jaunus cilvēkus. Galvenais būs mūsu dziesmu vai deju grāmatu padarīt tādu, kas viņus vestu uz priekšu, uz augšu.
Ko nozīmē un maina distancēšanās korī?
Stāvot un dziedot divu vai trīs metru atstatumā citam no cita vai zūmojot, tā vairs nav tā tradīcija, ar ko saprotam gadu gadiem kopto koru kultūru. Tā stāvot, cilvēks pats sev jautā: vai man jādzied kā solistam, kā kora vai maza ansambļa dalībniekam? Protams, var šādi telpā veidot kādu īpašu priekšnesumu, bet es runāju par pašu pamatu, kas iemāca kopā elpot, kopā dzīvot. Gan muzikāli, gan cilvēciski. Distancēšanos plašā nozīmē nevar savienot ar kopīgo mākslas radīšanas procesu – ar to, par ko mūs apbrīno un slavē visa pasaule. Tā ir mūsu muzikālās gaumes un augstā ansambļa kultūra. Arī šobrīd gribas nevis noņemties ar darbības imitāciju un teikt – redz, ko mēs varam! –, bet paveikt konkrētas, paliekošas lietas. Nemāžoties.
Valsts līmeņa krīzēs esi piedzīvojis arī Latvijas Radio kora nonākšanu likvidēšanas draudu spīlēs?
Ir ļoti svarīga personības, līdera loma. Ja kolektīvam vai kustībai ir ļoti spēcīga līdera vai līderu klātbūtne, tad nav nemaz tik vienkārši no augšas pieņemt adninistratīvus lēmumus. Tiklīdz ir jūtams svārstīgums un nestabilitāte, paveras arī iespēja optimizēt saimniecību uz viena orķestra vai kora rēķina. Mana nelaime vienmēr bijusi tā, ka es attīstību redzu ļoti lēni. Pirms 25 vai 30 gadiem es pat nevarēju iedomāties, ka darbā ar Radio kori izkopšu tādu skaņas bildi, kāda tā ir šodien. Lēnā attīstība kopā – komponists, izpildītājs un klausītājs – ir tas, kā visi kopā augam. Šodien redzam, cik bagātīga ir mūsu komponistu skola un kāds ir mūsu klausītājs. Mēs varam ar viņiem lepoties! Es to varu teikt, jo esmu piedzīvojis arī tādus brīžus, ka, dziedot jauno mūziku, mūsu uz skatuves ir vairāk, nekā zālē ir skatītāju. Viss ir kopā. Ja trūkst vienas sastāvdaļas, ja tās organiski nav līdzās vai nav viena otrai vajadzīgas, attīstības nebūs.
Ļoti spilgts piemērs pirms mums bija Zviedrijā ar Zviedrijas radio kori, tā leģendāro vadītāju Ēriku Ēriksonu, komponistu Svenu Dāvidu Sandstrēmu un viņu publiku. Tieši ar šādu trejādību tā bija vesela epoha. Domāju, ka šādu trejādību piedzīvojam arī mēs. To apliecina arī tas, cik ārkārtīgi radoša izveidojusies mūsu komponistu – četrdesmitgadnieku – paaudze.
Vai pārtraukto Latvijas Radio kora 80 gadu jubilejas ciklu līdz ar vainagojumu – Pētera Vaska, Artura Maskata, Ērika Ešenvalda, Andra Dzenīša, Jura Karlsona un Andra Selicka radīto Jubilejas mesu – nācās "nolaist podā"?
Jubilejas mesai ir jāredz dienas gaisma! Tā ir iecerēta un jau radīta, un būtu stulbi to neatskaņot. Kaut vai tāpēc, ka mums ir pārāk daudz labas ciešanu mūzikas un pārāk maz svētku mūzikas. Atradīsim atskaņošanas iespēju kādā citā svētku brīdī. Tad cilvēki varēs sajust: mums tiešām ir svētki! Juris Karlsons uzrakstījis ļoti krāšņu, izcilu Gloria. Tā gan nebūs uguņošanas mūzika, es vēlējos arī latvisku akcentu. Komponistus lūdzu rakstīt, nedomājot, ko un kā uzrakstījis kolēģis. Tā ir mana atbildība, kā viņu mūzika nevis konkurē, bet dialogā ar dažādiem paņēmieniem, atšķirīgo izpratni un attiecībām ar sakrālo, kristīgo pasauli izveido latviešu mūzikas fresku. Šie ir komponisti, ar kuriem arī līdz šim daudz esam sadarbojušies.
Šoruden ar Covid-19 saslima vairāki Radio kora dziedātāji un tev pašam nācās ārstēties slimnīcā. Tikmēr daļā sabiedrības joprojām turpinās Covid-19 noliegšana un sākušies pat protesti pret valstī noteiktajiem ierobežojumiem.
Par šo es varētu filozofēt ilgi. Ja diriģents, autoritāte atnāk pie orķestra, konstatē problēmu un to atrisina, īstajā brīdī dodot norādes mūziķiem, tas atšķirs labu izpildījumu no slikta. Enerģija kaut kur ir jāliek. Ir ļoti viegli apšaubīt vienu vai otru lēmumu, sevišķi, ja tev priekšā nav spēcīga līdera, kuram tu tiešām uzticies. Latviešiem vispār ir milzīga līderisma problēma. Nav personības, kas pasaka: mīļie, tagad to nedarīsim. Mīļie, ir laiks! Mums gribas, lai mūs uzrunātu cilvēks, kura teikto neapšauba un nenoķengā. Bet varbūt cilvēki tagad citādi nevar?
Cilvēki ir iesprostoti un satraukti. Klausīt vai neklausīt? Vai sacelties – tā būtu drosme? It sevišķi situācijā, kad tā jau ir tik grūti. Es personiski uzticos ārstam. Ja viņš ir pienācis pie manas slimības gultas, es viņam ticu. Es zinu, ka viņš ir atbildīgs par to, kā mani izārstēt. Vajadzētu uzticēties zinošiem speciālistiem. Jātur īkšķis par mūsu mediķiem, lai viņiem pietiktu gan cilvēciskas, gan profesionālas jaudas ar visu šo tikt galā. Ja neticat, apskatieties video, kā ir aiz žoga otrajā pusē. Dzīvē to nevajag pamēģināt! Es biju slimnīcā divas nedēļas. Ja reiz tagad te sēžu un varu sarunāties, citiem bija daudz smagāk, tomēr enerģija atgriežas ļoti lēnām.
Varbūt tāpēc, ka daļai paveicies un slimība pagājusi ļoti viegli, viena no informācijas straumēm ir šāda: hei, tas taču ir štrunts! Kad šī nelaime ienāca mūsu mazajā kopienā, redzējām, cik dažādi tā katru skar. Neviens nezina, kam paveiksies un kam, piedošanu, nepaveiksies. Tāpēc man vienkārši ir žēl, ja cilvēki tērē savu enerģiju, saceļoties pret noteikumiem, kas domāti, lai mūs pasargātu. Esmu sapratis: ja ir ārkārtēja situācija, tad ir arī ārkārtējas attiecības ar disciplīnu un valsti. Vismaz sev esmu pateicis: ja noteikta ārkārtas situācija, es neapspriežu, ir vai nav jāliek maska vai vēl kas cits. Atkal atgriežos pie lielā orķestra: ir diriģenti, kuriem orķestris bļauj pretī, un ir diriģenti, kuru norādījumus izpilda un neviens pat neapspriež, cik tie ir pareizi vai nepareizi. Skaidrs, ka sabiedrība – pūlis vai kolektīvs – vienmēr būs opozīcijā pret līderi, pret indivīdu. Līderim ir jābūt tik ļoti jaudīgam, lai nebūtu bail un kauns paust pūļa gribai pretēju viedokli.
Gluži cilvēciski – slimojot bija ļoti bail?
Krīzes brīžos man ir bail līdz brīdim, kad saprotu – ir jārīkojas. Informatīvā telpa nenomierināja. Tā bija diezgan satraucoša, un es esmu atbildīgs ne tikai par sevi, bet arī par daudziem līdzcilvēkiem. Vienā brīdī bija klikšķis: nu vairs nav joki, ir jāzvana. To gan nedomāju, ka viss turpināsies tik ilgi. Arī pirms tam mājās bija kā pa viļņiem. Slimība māna, un var norauties tā, ka nekas ātri nebeidzas. Vēl joprojām uzmācīgi atceros ziņu, ka katram piektajam Covid-19 pārslimojušajam ir dažādas garīga rakstura komplikācijas. Omu tas neuzlabo.
Uzticēšanās lietu kārtībai, kādā mums visiem vajadzētu kādu laiciņu padzīvot, nāktu par labu arī tiem, kuriem ir jāpieņem šie ārkārtīgi grūtie lēmumi. Ja viņiem visu laiku stāvēs ar neuzticības dunci pie rīkles, ir ļoti grūti nenošaut garām. Bieži vien iestājas spīts vai stūrgalvība un, nedod Dievs, pakļaušanās spiedienam. Sēžot dīvānā, ir ļoti viegli pateikt: vajag to un to. Bet kurš ir spējīgs nevis bļaut "pret", bet pateikt kaut ko "par" – zelta ideju, kā mums tagad būt?
Pats arī esi saskāries ar neuzticību pret sevi?
Protams. Jebkurš, kurš vada kolektīvus, var kļūdīties. Sākot ar to, ka nepareizai balsu grupai pasaki, ka šķībi nodziedājuši, lai gan vainīgs bijis kāds cits, un beidzot ar to, ka esi izvēlējies nepareizo repertuāru, izveidojis koncertu pārāk garu. Radio koris ir visa mana dzīve, un es ļoti labi saprotu, kas ir mans laiks un kas nav. Jūtu, kad viss iet uz augšu un kad temperatūra atdziest. Tas ir dzīvs instruments. Slikti būs tad, ja vairs nevarēšu nofiksēt, ka daru slikti, vai viss ies uz grunti, bet pašiem šķitīs, ka esam arvien labāki un citi ir muļķi, kas nesaprot mūsu talantu. Tad gan būs ziepes un rūgšana. Visbīstamākais ir tad, ja nav māksliniecisko ideju, nav mērķa un sāc atražot. Pagaidām ieceru ir daudz vairāk, nekā paspējam īstenot.
Cits ir jautājums, vai pareizs ir sabalansējums starp ārzemēm un Latviju, reģioniem un Rīgu, to žanru vai citu. Šajā ziņā ļoti palīdz reģionālās koncertzāles, kuras ar savu izvēli parāda priekšā reģiona klausītāju vēlmes. Arī reģionos auditorija attīstās.
Kas top pašlaik?
Gatavojam pareizticīgo Ziemassvētku programmu un barikāžu atceres pasākumu, ko man ir uzticēts veidot pirmo reizi, kopā ar Robertu Rubīnu. Jau vairāku gadu sākumā pievēršamies fundamentālajiem krievu pareizticīgās mūzikas lieldarbiem, kurus atskaņojam koncertos un arī ierakstām. Šoreiz esam pieskārušies brīnišķīgai mūzikai – Aleksandra Grečaņinova Vesperēm. Mūzika ir ļoti skaista un ļoti tuva manai patībai. Tā izskanēs straumētā koncertā no Liepājas Lielā dzintara. Darām, kā iespējams, lai gan atklāti saku, ka pagalam neesmu šāda veida attālinātās muzicēšanas fans. Bija paredzēts dziedāt šo programmu arī Amsterdamā un Antverpenē, bet nekur neaizbraucām. Kur tik mēs neaizbraucām! Šogad neaizbraucām riktīgi: arī uz Elbas filharmoniju, Parīzes Elizejas laukiem un pat Armēniju un Bogotu. Gaidīsim, kad pasaule nostāsies uz kājām.
Kur pats biji barikāžu laikā?
Strādāju aizbarikādētajā Radio namā, gāju uz Tēvzemes klubiņu, kur satikās koristi. Trīsstūra trešais stūris bija Doma baznīca, kur notiks koncerts. Toreiz tur bija gan tējas dzeršana, gan palīdzības sniegšana. Sēdēju laukumā pie ugunskura, gaidot, ka kāds mums brauks virsū. Tur valdīja ļoti jauneklīga drosme, milzīga degsme būt savas zemes aizstāvjiem. Tas bija viens no skaistākajiem manas dzīves mirkļiem. Pēkšņi vienā brīdī saproti, ka visi vērtību mēri ir ar kājām gaisā. Daudzas lietas iznīcības priekšā kļūst tik mazsvarīgas un ļauj saprast, kas ir pa īstam vērtīgs. Novēlu visiem to saprast arī par šo laiku. Atkal atgriežamies pie cipara, kurš beigās ir tik nesvarīgs, un pie gara, kurš ir tik svarīgs. Barikādēs neviens par cipariem nedomāja.
Tuvojas gadumija. Tev ir kāds novēlējums mums visiem?
Lai nākošais gads mums būtu pilnīgi citāds, nekā bija šis un lai mūsos visos ienāktu svētki. Tuvākajiem un tālākajiem no visas sirds novēlu atrast sev visvajadzīgāko gaišumu. Ir skaidrs, ka svētkus šoreiz nāksies baudīt mierīgi, bet lai klusajā un mazskaitlīgajā komunicēšanā mūsos neiezagtos pelēcība un skumjas, ko bieži vien vientulība izprovocē.