Neatkarības atjaunošanas balsojumam šogad aprit 29 gadi, bet ir arī kāda apaļāka jubileja, kas noveda līdz šim balsojumam. 31. maijā būs 30 gadu, kopš Latvijas Tautas fronte pieņēma aicinājumu apspriest jautājumu par pilnīgu Latvijas neatkarību. Kā stāsta Īvāns, aicinājuma ideja Pēterim Laķim un Jānim Freimanim dzimusi vilcienā, braucot atpakaļ no Tautas frontes un Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) pirmās tikšanās Francijā, vēl Egila Levita nolasītās lekcijas iespaidā.
Dienu pirms 4. maija balsojuma Brāļu kapos Tautas frontes deputāti zvērēja Latviju vairs nekad nenodot. Pēteris Laķis ceļā uz Brāļu kapiem pircis ziedus un devis puķu pārdevējai naudu, bet viņa teikusi: "Es naudu neņemšu, tikai atnesiet brīvību!"
Nesen tu Egila Levita grāmatas Valstsgriba atvēršanā esot stāstījis par kādām slepenām "Vaives sarunām" 1990. gada pavasarī, neilgi pirms 4. maija balsojuma par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Rakņādamies mājās pa veciem čemodāniem, atradām diapozitīvus. Mājās nebija, uz kā tos noskatīties. Uz aci šķita kaut kas aizdomīgs. Aiznesu diapozitīvus uz Tautas frontes muzeju, tur tos pārkopēja, un atklājās, ka tās ir fotogrāfijas no Tautas frontes valdes un Pasaules Brīvo latviešu apvienības vīru visnopietnākās satikšanās. Tā notika 1990. gada 31. martā un 1. aprīlī Vaives dzirnavās. Tur bija klāt arī Egils Levits, tāpēc to pieminēju viņa grāmatas atvēršanas reizē. Tikšanās bija pietiekami slepena, nekas netika fotografēts, un nekādi protokoli netika nesti ārā. Tomēr izrādās, ka man ir bijis līdzi fotoaparāts ar diapozitīvu filmiņu un es esmu šo to safotografējis. Tagad varēja identificēt cilvēkus, kuri tur bija, – biju jau aizmirsis.
Par ko jūs Vaives dzirnavās toreiz spriedāt?
Būtībā cepām augšā pirmo valdību pēc Tautas frontes uzvaras Augstākās padomes (AP) vēlēšanās. Tika apspriesti ministru posteņi, deklarācijas variants. Vaives dzirnavās nodzīvojām divas dienas.
Egilam Levitam šī tikšanās bija liktenīga. Čeka jau zināja, ka viņš palīdzēja rakstīt neatkarības deklarāciju, gan arī aktīvi piedalījās valdības veidošanā. Levits pēc Vaives tikšanās izbrauca uz Vāciju, un pēc tam viņu vairs neielaida Latvijā.
Kāpēc sarunas bija slepenas?
Slepenība bija nosacīta. Tā bija vienkārša piesardzība. Vajadzēja, lai mūs nenoklausās čeka un nedabū zināt kompartija, jo ir svarīgi saglabāt zināmu intrigu. Maskava arī bija uztraukusies. Īsti neatceros, kad – dažas dienas pirms vai pēc tām sarunām – mēs tikāmies ar Gorbačovu, izklāstījām viņam Levita izstrādātās neatkarības deklarācijas principus, arī tekstu faktiski uzlikām Gorbačovam uz galda, lai nav nekādu pārpratumu.
Gorbačovs reaģēja ļoti asi. Teica: tauta jūs neatbalstīs, tauta grib palikt Padomju Savienībā. Deva mājienus, ka "tauta mūs gāzīs sociālistiskas revolūcijas rezultātā". Tikai tagad mēs zinām, ka scenārijs varēja būt ļoti līdzīgs tam scenārijam, kas tika īstenots Krimā. Droši vien čekas laikos tās pašas galvas tos ir cepinājušas.
Gorbačovs teica: mēs pierādīsim visai pasaulei, ka jūs esat ekstrēmisti un teroristi. Viņš arī man pajautāja, cik man gadu.
Cik tev tad bija?
Trīsdesmit četri. To pajautājis, Gorbačovs paskatījās uz mani no apakšas uz augšu un teica: uzmanieties, jums tas slikti beigsies. Man uz galda, teica Gorbačovs, ir viss, ko jūs ārzemēs par mūsu lielo dzimteni un partiju runājat sliktu.
Gorbačovs arī bija mums teicis: mēģiniet izstāties saskaņā ar padomju konstitūciju, bet izstāties jūs nevarēsiet.
Agrākās sarunās viņš bija izteicies: ko tad jūs skrienat prom no Padomju Savienības, kad citas valstis tajā grib iestāties
Toreiz sapratām, ka mums ir jāpierāda vispārējs atbalsts tautas centieniem pēc neatkarības.
Ka ar Baltijas ceļu, kas viņus 1989. gadā jau bija šokējis, vien nepietiek. Tad radās ideja sarīkot visu līmeņu tautas deputātu sanāksmi Daugavas stadionā. Tā notika 1990. gada 21. aprīlī, piedalījās astoņi tūkstoši visu līmeņu deputātu – gan vēl pastāvošās Latvijas PSR deputāti, gan jaunievēlētie, gan PSRS tautas deputāti. No tiem astoņiem tūkstošiem tikai kādi 60 deputāti balsoja pret neatkarību. Mandāts bija pietiekami liels, lai Kremlis redzētu, ka visu līmeņu tautas deputāti uzskata, ka Latvijai ir jāpieņem neatkarības deklarācija.
Te gan savu lomu spēlēja tas, ka 11. martā Lietuvas Augstākā padome bija pieņēmusi savu neatkarības aktu. Es tur biju klāt un, naktī braukdams atpakaļ no Viļņas, sapratu, ka mums nav citu variantu, lietuvieši mums šo soli ir nodiktējuši. Faktiski tas sakrita ar Levita ieceri, kad esam legālā ceļā ieguvuši konstitucionālu vairākumu. Starp citu, īstas pārliecības par to tad vēl nebija, konstitucionālajam vairākumam vajadzēja 134 balsis, bet Tautas frontei bija 129 balsis, citi bija gājuši ar savu vēju, par tiem nebija drošas pārliecības; bija arī zināma šantāža no dažiem arī Tautas frontes deputātiem, kuri izvirzīja amatpersonu kandidatūras un teica, ka pretējā gadījumā viņi par neatkarību nebalsos.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 3. - 9. maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Kika
S LatVietis
Jānis