Ar uzvārdiem, bez parakstiem

Par šo savu tautasdziesmu, nolasītu Muzeju dienas noslēguma svinībās Berģu kultūras namā, 1982. gadā tiku izsaukts uz Latvijas PSR Valsts drošības komiteju Stabu, tolaik Frīdriha Engelsa, ielā. VDK darbinieks, kurš mani sagaidīja, bija ne bez humora izjūtas, vezdams mani pa stūra mājas gaiteņiem, no kuriem pavērās skats uz iekšpagalmu, viņš ar plašu žestu norādīja: nu, vai tad ir tā, ka ne logu, ne durvju? Un piebilda, ka tagad drošības komiteja vairs nestrādā tā kā pirmskara un pēckara gados, kad "aiz matiem pa koridoru…" Izsaukuma iemeslu viņš raksturoja īsi: ziņojumi par manu uzstāšanos bijuši tādi, ka gandrīz vai jāņem bobiks un uzreiz jābrauc pakaļ.

To stāstu tādēļ, lai ilustrētu faktu, ka ziņotāju jeb stukaču padomju okupācijas gados patiešām netrūka. Tāpēc, kā senāk ar treknu izsaukuma zīmi rakstīja, "vai!" tiem, kuri šo gadu notikumus, Latvijas kultūras dzīves norises ieskaitot, tagad cenšas apskatīt tā, it kā tādas čekas nemaz nebūtu bijis (šodien līdzīga vienpusība ir analizēt un vērtēt Latvijas iekšpolitiskās norises tā, it kā blakus nebūtu Putina čekistu pārvaldītās Krievijas vai tā būtu zaudējusi interesi par Latvijā notiekošo). Arī Okupācijas muzeja mājaslapas materiālos par tā saukto čekas maisu tēmu, kur cita starpā atrodams arī Dienā 1991. gada 29. augustā, tātad drīz pēc augusta puča izgāšanās un Latvijas neatkarības faktiskās atjaunošanas, publicētais Līgas Krapānes un Kārļa Seržanta raksts par PSRS VDK delegācijas ierašanos Latvijā uz sarunām par PSRS VDK pakļautībā esošo objektu likteni, LR AP komisijas deputāts Linards Muciņš Dienas korespondentiem toreiz izteicis neviltotu izbrīnu: "Es esmu pārsteigts par to, cik liels ir PSRS VDK objektu skaits. Var teikt, ka mēs esam dzīvojuši milzīgā VDK impērijā."

Dokumenti rāda, ka no 1953. līdz 1987. gadam Latvijā tika savervēti gandrīz 26 000 aģentu. Taču bēdīgi slavenajos čekas maisos jeb kartotēkā ir tikai apmēram 4300 aģentu vārdi, pārējo kartītes ir vai nu iznīcinātas, vai atrodas Maskavā. Ko darīt ar šiem 4300 "uzzināmajiem", no kuriem paši atzinušies tikai daži? 27 gadi Latvijai ir bijis pārāk īss laiks, lai ar šo problēmu tiktu galā. "Manuprāt, VDK aģentu kartotēka, tāpat citi dokumenti, kas izgaismo padomju sistēmas ļaunumu, ir jāpublisko," Okupācijas muzeja mājaslapā saka bijusī politieslodzītā Lidija Lasmane-Doroņina. "To vajadzēja izdarīt uzreiz pēc valsts neatkarības atjaunošanas, bet nav par vēlu arī tagad. Mērķis nav sodīt visus, kas vienā vai otrā veidā kalpoja tai briesmīgajai sistēmai, bet aptvert un izzināt tās raksturu un dabu. Padomju sistēma mūs visus, kas tajā dzīvoja, nospieda uz ceļiem un pazemoja – arī VDK informatorus un citus, kas sadarbojās. Ja cilvēki, kas padomju laikā tika savervēti kā aģenti, būtu atzinušies, pastāstījuši, kā un kādos apstākļos viņus savervēja, viņu rīcību varētu vismaz izrunāt un viņiem piedot."

Tomēr tādu, kas paši atzītos, lai, kā dzejnieks Jānis Rokpelnis, noveltu šo akmeni no savas sirdsapziņas, nav daudz. Klusē pat dažs labs tāds, kura saistība ar VDK ir, tā sakot, samērā vispārzināma un kuru droši atsver viņa pozitīvais devums tautas pašapziņas uzturēšanā. Vai tiešām kalpošana čekai ir augstāk liekama par kalpošanu tautai? Tikmēr publiskajā telpā attieksmē pret čekas maisiem iezīmējas divas lietas. Pirmā – diskusijās par to publiskošanu manāmas lielākas raizes par ziņotāju, nevis par viņu upuru likteni un labsajūtu. Otrā – nepubliskoti čekas maisi paver lielākas iespējas politiskām manipulācijām.