Vācu kino nav lielākas klišejas par Marlēnu Dītrihu – smej kinorežisors Fatihs Akins. Jau pusgadu viņš diendienā iekārtojies savā darbistabā Altonā Hamburgā, lai rakstītu scenāriju seriālam par leģendāro aktrisi. Dītrihu jeb "vācu eksportu Holivudā" paredzēts atveidot Diānai Krīgerei – vēl vienai veiksmīgai vācu aktrisei Eiropas un Amerikas kino apritē. Jautāju, vai tad par banalitāti nevar nosaukt arī faktoloģiski precīzas, ķirurģiski detalizētas filmas par sērijveida slepkavām. "Jā, bet Zelta cimds nav klišeja," uzsver režisors.
Viņa visjaunākais darbs Zelta cimds/The Golden Glove (2019) seko sērijveida slepkavas Frica Honkas gaitām, kurš laikā no 1970. līdz 1975. gadam Hamburgā zvērīgi nogalināja četras sievietes. Pats režisors uzaudzis šajā pilsētā, tāpēc labi zina leģendu par Hamburgas uzšķērdēju. Tikpat lieliski Akins apzinās, ka filma sadala skatītājus divās frontēs: noliedzējos un apbrīnotājos. Iespaidojies no vācu ekspresionisma, šausmu un šķebekļa filmām, viņš arī pats sācis interesēties un vēlāk veidot kino. Tomēr starptautiskajai auditorijai turku izcelsmes režisors Akins zināms kā mūsdienu Vācijas kolektīvās un sašķeltās psihes pētnieks. Ne miņas no šausmu kino. Pie vispazīstamākajiem autora darbiem var minēt Kannu kinofestivālā ar vislabākā scenārija balvu godalgoto drāmu Debesu mala/The Edge of Heaven (2007), kas šķetina Vācijas un Turcijas attiecību pretrunas, vai neseno atriebes drāmu Izzūdošie/In the Fade (2017) par jaunas vācu sievietes Katjas nespēju samierināties ar neonacistu rīkotā teroraktā zaudēto kurdu vīru un dēlu. (Jāpiebilst, Katjas loma ir jau min-tās Krīgeres vislabākā loma – etniska spriedze, personīgs zaudējums, nacisma atbalsis un atriebes nolemtība viņas tēlojumā pārtop par žņaudzošu, neizbēgamu pašiznīcināšanos.)
Neatrisināmā vēsture šodienā – tā varētu nodēvēt Akina ierasto rokrakstu, tomēr Zelta cimds ir radikāls pagrieziens viņa filmogrāfijā. Pats režisors gan uzsver, ka šokēt skatītāju nav mērķis – viņš rāda nerādot, liek skatītājam intuitīvi projicēt sev neredzamo paša apziņā. Zelta cimda kadra faktūra ir barokāla, izcili neglīta un nespodra, ievedot skatītāju 70. gadu sākuma Svētā Pāvila sarkano lukturu rajonā un odiozajā bārā ar tādu pašu nosaukumu. Starp bāra "mēbelēm" – pusmūža prieka meitām, spirta dāmām, izbijušiem virsniekiem, degvīnotājiem un viena dzēriena ekskursantiem – regulārs viesis ir arī alkoholiķis Honka. Noskrandis, sviedru kārtām klāts neliela auguma apsargs ar aviatortipa optiskajām brillēm (šajā lomā jauniņais aktieris Jonass Daslers no Maksima Gorkija teātra Berlīnē). Visai bieži viņš izņirdz neveiklu smaidu, atsedzot gadiem augušo zobakmeni un no tabakas iedzeltējušos zobus.
Šī gada Berlīnes kinofestivāla preses konferencē žurnālisti gan visai atturīgi izturējās pret filmu. Apzinoties nokaitēto disputu par vardarbību pret sievietēm, Akins bija tiešs: "Es respektēju, ka jūs man neuzdodat jautājumus par #MeToo, bet vienu gan nevajadzētu jaukt: es atbalstu šo kustību, bet tā neparedz cenzūru kino." Vardarbība pret sievietēm, dzerstiņu kultūra un iesviedrēts necilvēcības vaigs – pārfrāzējot Larsu fon Trīru, var teikt, ka Zelta cimds ir dučiem neērtu akmeņu skatītāja kurpē. Savelkot kopā šo un savu nākamo darbu, Akina komentārs ir īss: Dītrihai ar Honkas pasauli nav nekā kopīga. Viņa to nekad nesapratīs, bet jācer, ka daļa skatītāju to spēs.
Pagājuši vairāki mēneši kopš Zelta cimda pirmizrādes berlinālē, un kopš pirmā seansa teju katrā recenzijā vai rakstā filma nodēvēta par šokējošu un vardarbīgu provokāciju. Vai, jūsuprāt, filma ir saprasta?
Domāju, ka tas pasaka vairāk par kritiķiem un medijiem kopumā nekā par mani. Nesen noskatījos Džokeru ar Vākīnu Fīniksu un nodomāju: cik labi, ka savu filmu uzņēmu tieši tā un ne citādi. Piemēram, Džokera kā sociālā slepkavas rīcība savā veidā tiek attaisnota – bērnībā viņu izvaro, tāpēc viņš pats ir traumēts, antisociāls, māte ir pusjukusi, un viņš pats nav īpaši talantīgs. Tās visas, manuprāt, ir kļuvušas par kino klišejām. Lai vai cik paradoksāli neizklausītos, bet izdomātā tēla Džokera kino bērnība ir visai līdzīga Frica Honkas, reāla cilvēka, dzīvei.
Tiešām uzskatu, ka kino klišejas ir pats garlaicīgākais, kas vien var būt, tāpēc Zelta cimdā atteicos ienirt Honkas bērnībā. Negribēju kļūt par briesmoņa attaisnotāju – uz ekrāna šī robeža ir divtik trausla. Ja es rādītu Honkas vēsturi, nebūtu jēgas ļaunumam un upuriem – tas būtu komikss vai animācijas filma. Tajā pašā laikā esmu indivīds, mākslinieks – varu izvēlēties, ko un kā vēlos atainot. Un es nerunāju par visatļautību vai lieku provokāciju.
Kino šī manipulācija ir apbrīnojami iedarbīga – filmas rāda, ka ļaundara bērnība ir bijusi traumatiska, tāpēc viņš nav upuru īstais pāridarītājs. Vardarbība nav sākusies viņā, bet gan ir pārmantota. Skatītājam drīzāk būtu jāizjūt riebums pret to personu, kas bērnībā viņam nodarījusi pāri. Un tad ļaundaris sāk šķist mazliet simpātiskāks, ne tā?
Precīzi! Zelta cimds ļaunumu rāda kā kaut ko iracionālu, bet Honkas gadījumā tā tiešām ir sarežģīta slimība un garīga rakstura problēmas. Kā izskaidrot vardarbību? Kāpēc pieaudzis cilvēks otram cilvēkam grib nodarīt pāri? Personīgi to nevaru izskaidrot – ar filmu centos atbildēm pietuvoties. Tomēr, veidojot šo filmu, sapratu, ka Honku nevar nodalīt no sabiedrības, neskatoties uz to, ka filmas darbības laiks ir cits. Mūsdienu skatītājs nespēj pieņemt vardarbību uz ekrāna – domāju, ka te ir līdzība ar mūsu realitāti. Mēs vēl joprojām izvairāmies par to runāt.
Vēlos uzteikt filmas vizualitāti – to var dēvēt par asiņu un urīna Rubensu, kas tiešām atstāj satricinoši fizioloģisku iespaidu. Tomēr Zelta cimds kardināli atšķiras no jūsu iepriekšējām filmām. Kā jūs līdz tam nonācāt?
Mani izaicināja tas, ka ir jābūt vides dokumentalitātei un autentiskumam, jo Honka ir reāls cilvēks. Vēlējos būt precīzs. Kā Honka pievilināja savus upurus? Kā viņš tās nogādāja savā dzīvoklī? Kā viņš viņas piedzirdīja? Tā pamatā ir iespaidīga izpēte.
Būdams režisors, vēlējos saprast, cik detalizētiem vēstures notikumiem ir jābūt. Neapšaubāmi, detaļas radīja filmas pasauli – attiecībā uz estētiku bija ideja, ka tās brutālais atveids ir komentārs par to, ko Honka dara un kā dzīvo. Centos radīt iespēju skatītājam ieraudzīt to, kas uz ekrāna nemaz nav redzams.
Filmā nevienā brīdī nav redzama tieša vardarbība – jūs rādāt nerādot.
Domāju, ka skatītājs intuitīvi ierauga uz kinoekrāna to, kā nemaz nav. Mani tas saista. Zelta cimds ir personīga un eksperimentāla filma – daudzas lietas darīju pirmo reizi mūžā. Šobrīd, gatavojot seriālu par Marlēnu Dītrihu, jāveido pilnīgi jauna, eleganta un pārpasaulīga vide, kas man pašam ir sveša. Tomēr esmu pārliecināts, ka detalizētais filmas pasaules radīšanas piegājiens attaisnojas.
Intervijās esat minējis, ka Zelta cimds ir personisks darbs, kas ļauj atgriezties pie jūsu intereses par šausmu kino.
Tā arī ir – šausmu kino ir iemesls, kāpēc es nodarbojos ar kino. 1981. gadā man bija kādi septiņi vai astoņi gadi, atminos, ka tolaik mani vecāki daudz strādāja. Tēvs bieži bija izbraukumos, bet māte – slimnīcā. Rūpes par mani uzņēmās mans vecākais brālis, un mēs bieži vien devāmies uz kinoteātriem vai videonomas saloniem. Brālis izvēlējās vienīgi šausmu filmas – es runāju par tiešām brutālām, asiņainām filmām.
Tā sauktajiem video šķebekļiem (video nasty)?
Jā. Piemēram, daudz skatījāmies itāļu "dzelteno" šausmu kino (giallo) un Dario Ardžento, kanibālisma filmas, Džordža Romero darbus. Iedomājieties – man bija tikai septiņi vai astoņi gadi, tāpēc pieredze bija visai traumatiska. Nospiedums uz visu mūžu. Apzinājos, ka filmas manī ir sējušas bailes, tādēļ, lai izkļūtu no šausmu pieredzes, man bija jāsaprot, kā šīs šausmas tiek režisētas. Apzinājos, ka tas nav pa īstam – neviens uz ekrāna netiek nogalināts –, bet gribēju veikt tādu kā terapiju: kā darbojas filma? Tas bija bērna ziņkāres virzīts aizsardzības mehānisms, lai kliedētu bailes.
Tomēr jūs nevar asociēt ar šausmu kino, drīzāk saukt par modernās Vācijas un tās vēstures pretrunu pētnieku.
Jā, esmu ārthausa kino autors – veidoju filmas par to, kā vācu sieviete bēg uz Turciju vai atraitne atriebj neonacistu teroraktu. Bērnībā sāku lasīt par kino, devos uz publisko bibliotēku Hamburgā. Pirmās apzinātā vecumā izlasītās grāmatas bija tieši par šausmu kino vēsturi. Lai cik savādi tas neizklausītos, esmu kļuvis par kino veidotāju, kura vārds nav saistīts ar šausmu kino. Tomēr manī vienmēr bijusi vēlme atgriezties pie kino pamatiem, žanru kino un seansiem kinoteātrī, nevis straumēt. Precizēšu: neesmu pret straumēšanas platformām; būtu liekulīgi to apgalvot, jo šobrīd veidoju seriālu par Dītrihu. Tajā pašā laikā vēlos pasargāt kino.
Kādas ir jūsu domas – vai šausmu kino žanrs pēdējos gados ir panīcis tāpat kā žanru kino kopumā?
Ilgi esmu domājis, kurš žanrs ir visiedarbīgākais, nonācu pie secinājuma, ka tās ir šausmu filmas. Šausmu kino dēļ mēs vēl joprojām ejam uz kinoteātri, pērkam biļeti un esam gatavi sēdēt zālē kopā ar tikpat jokainiem svešiniekiem kā paši. Domāju, ka tuvākā nākotnē tas nemainīsies. Kopīgi gribēsim noticēt, lai gan vienmēr racionālais prāts teiks: tā taču fikcija. Mūsu šodienas atmiņā nospiedušās šausmu kino saknes – tas viss nāk no pagājušā gadsimta 20. un 30. gadiem: Nosferatu, grāfs Drakula, Frankenšteins un tas pats doktors Kaligāri.
Laikam ejot, kino patēriņš ir mainījies, bet šausmu kino ir nemainīgs savā pievilcībā. Mani vilina atrašanās dialogā ne tikai ar skatītāju, bet pašu mediju. Tās ir Zelta cimda saknes. Vēl nesen filmu izrādīja Fantastic Fest Ostinā Teksasā – ziniet, skatītāji filmu novērtēja un kino vēsturnieki to pielīdzināja klasikai Henrijs. Sērijveida slepkavas portrets/Henry: Portrait of a Serial Killer (1986). Personīgi lielāku gandarījumu nevarētu vēlēties – ne jau salīdzināšanas fakts ir svarīgs, bet tas, ka ir vēl cilvēki, kuri saprot šausmu kino dubulto dabu. Ticu, ka šausmu filmas cilvēkus atbrīvo no bailēm.
Kas man šķiet zīmīgi – kino valstībā slepkavām atvēlēta īpaša vieta. Kāpēc, jūsuprāt, skatītājiem ir interese vērot to pašu Džokeru vai jūsu filmu? Un kāpēc režisoriem ir interese veidot sašķelto prātu portretus?
Vislabākās filmas ir par sarežģītiem varoņiem. Tas izklausīsies savādi, bet sērijveida slepkavas šajā ziņā ir ideāli. Vācieši divdesmitajos gados iesāka visu to jezgu ar šausmām, neviendabīgajiem varoņiem un ekspresionismu – kā iekšējā būtība deformē pasauli mums apkārt. Izcils piemērs ir Frica Langa M (1931) ar Pēteru Lori. Tā ir vācu tradīcija – neviendabīgs varonis, kurš vēlas realizēt savu gribu. Tā kļūst par viņa un sabiedrības traģēdiju, bet arī atbildību. To nevar attiecināt tikai uz kino – paraugieties uz literatūru, vizuālo mākslu un pat reklāmām!
Tajā pašā laikā tas ir visai izklaidējoši – šausmas ir tikai fasāde, jo drīz vien saprotam, ka attēls ekrāna korelē ar mums pašiem. Tur rodas cita veida šausmu atskārsme. Tas vairs nav briesmonis, kas ieradies no citas galaktikas, vai vampīrs kā fantāzija, bet gan reāls cilvēks. Tās ir īstas šausmas, patiesi notikumi un cilvēki mums līdzās. Domāju, ka šāda veida stāstniecība vienmēr būs pieprasīta – gan no skatītāja, gan no kino veidotāju puses. Visu, protams, izšķir veids, kā šādi stāsti tiek risināti. Neesmu to sērijveidu slepkavu filmu cienītājs, kur slepkava ir apdāvināts un gudrs.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 18.-24.oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
ruksis
iebilstu