Runas anatomija

Valsts augstāko amatpersonu uzrunas gadumijas svētkos jau sen kļuvušas par neatņemamu svētku tradīciju ne vienās vien mājās arī pie mums. Taču tas, kas klausītājiem un skatītājiem ir vien minūtes šampanieša paukšķu pavadībā, politiķa komandai tapis vairāku nedēļu garumā un filmēts teju veselu dienu. Kur un kā radusies ideja valsts vadītājiem uzrunāt sabiedrību svētku laikā, kā šīs runas top, un kā tradīcija attīstījusies pie mums?

BBC uzrunā karaļus

Vienkārši, bet izsmalcināti ģērbusies, fonā mirdzot krāšņai un kuplai eglītei, Lielbritānijas karaliene Elizabete II tautiešus Ziemassvētkos ar televīzijas starpniecību uzrunā jau kopš 1957. gada. Tieši britu karaļnams sācis tradīciju, ka valsts augstākā amatpersona uzrunā tautu Ziemassvētkos ar mediju starpniecību. Šo uzrunu vairāk pazīst ar nosaukumu Karaļa Ziemassvētku vēstījums (King’s Christmas Message). Ideja radusies tobrīd tikko izvdeidotās raidorganizācijas BBC dibinātājam Džonam Rīdam jau 1922. gadā, taču karalis Džordžs V esot atteicies teikt uzrunu, radio uzskatot par izklaidi. Pēc desmit gadiem Rīda atkārtots mēģinājums bija sekmīgs un, lai gan skeptisks, karalis pirmo reizi teica Ziemassvētku uzrunu radio. To monarhs lasīja no pagaidu studijas, kas bija izveidota vienā no karaļnama rezidencēm – Sandringemas muižā. Runas autors bija britu rakstnieks, Nobela prēmijas laureāts Radjards Kiplings – jā, tas pats Džungļu grāmatas autors.

Tēva tradīciju turpināja arī nākamais karalis Džordžs VI, bet karaliene Elizabete pirmo Ziemassvētku vēstījumu nolasīja 1952. gadā. Piecus gadus vēlāk to pirmo reizi pārraidīja televīzijā. Vēstījums joprojām ietver ne vien aizvadītā gada svarīgākos notikumus, bet arī personiskās sajūtas Ziemassvētku laikā. Tā ir viena no retajām runām, kurā karaliene nesniedz padomus valdībai. Runa tiek plānota jau pāris mēnešu iepriekš un ierakstīta dažas nedēļas pirms Ziemassvētkiem. Kopš pirmsākumiem tā tiek translēta 25. decembrī plkst. 15. Karaliskā ģimene parasti Ziemassvētku dienā pulcējas kopā, lai noskatītos šo raidījumu, vienīgi karaliene dažreiz izvēlas to darīt vienatnē.

Katrs citādi

Karalienei raksturīgs konservatīvisms, bet Latvijas pirmajām personām tīk pārmaiņas. Pašu pirmo apsveikumu Ziemassvētkos pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sacīja toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis 1993. gadā. Prezidentūras laikā viņš tautu uzrunāja tikai Ziemassvētkos, bet Vecgada uzrunu teica premjers. Pirmo Vecgada uzrunu vēl 1990. gada 31. decembrī teicis Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Katrs nākamais prezidents ieviesa savas tradīcijas. Vairas Vīķes-Freibergas jaunievedums bija prezidenta uzruna arī Jaunajā gadā, kas sekoja pēc premjera apsveikuma, bet Valda Zatlera – apsveikums arī pareizticīgo Ziemassvētkos janvārī. Savukārt Andris Bērziņš lauza visas tradīcijas – viņš ne vien atteicās no Ziemassvētku apsveikuma ar televīzijas starpniecību, bet arī nolēma uzrunu tautai teikt 1. janvāra pēcpusdienā. Ziemassvētki tomēr esot ģimenes svētki, bet mirklī pirms gadumijas ģimenēs un draugu lokā notiek aktīva gatavošanās Jaunā gada sagaidīšanai – steidzīgi tiek meklētas šampanieša glāzes, brīnumsvecītes… vēl jāpagūst iziet arī ārpus mājas, lai gadumiju sagaidītu zem zvaigžņotajām un salūta piepildītajām debesīm. Televīzija bieži skan vien fonā – lai zinātu precīzu laiku un pusnakts iestāšanās brīdi. Tāpēc Bērziņš par piemērotāko runas laiku uzskatīja 1. janvāra pēcpusdienu, un viņa prezidentūras laikā tā izskanēja pēc Jaungada koncerta Vīnes filharmonijā.

Šis jaunievedums gan neiesakņojās. Taču arī patlaban Ziemassvētkos prezidents vairs nerunā – Bērziņa pēctecis Raimonds Vējonis šo tradīciju nav atjaunojis un atgriezies pie uzrunas Vecgada vakarā. Vējonis ir arī pirmais, kurš uzrunu teicis kopā ar dzīvesbiedri.

Iedvesmojošs pārskats

SestDienas uzrunātie runu veidotāji atzīst, ka Jaungada uzruna ir viena no svarīgākajām un tai gatavojas ļoti laicīgi. Tas ir ilgstošs komandas darbs, kuram mērķi sākumā nosaka un beigās punktus uz i saliek pats tās teicējs. Premjera uzrunas mērķis atšķiras no prezidenta vēstījuma, bet apsveikums Ziemassvētkos – no vēlējuma Jaunajā gadā. Prezidents ar vēstījumu mēģina iedvesmot un iedot cerību, bet premjera runas uzdevums vairāk tomēr ir atskatīties uz aizgājušo gadu un valsts attīstību.

"Tā ir summējoša un iezīmē galvenos uzdevumus nākotnē. Premjeram nepienākas runāt par augstām idejiskām lietām. Prezidenta runu pamatā ir jābūt konkrētai un skaidrai vīzijai par to, kādi ir valsts attīstības galvenie ideoloģiskie un idejiskie virzieni," atšķirības iezīmē Līga Krapāne. Viņa rakstījusi runas gan ekspremjeriem Vilim Krištopanam un Valdim Dombrovskim, gan bijušajam prezidentam Andrim Bērziņam. 

Svarīgi esot sajust to slideno robežu, lai premjera runa nepārvērstos par statistisku pārskatu. Dombrovskim kā cilvēkam ar izteiktu ekonomista domāšanu gan paticis minēt skaitļus, taču viņa bijušais preses sekretārs Mārtiņš Panke uzsver – premjers mēģinājis arī iedvesmot un motivēt. "Cik tas labi izdevās, grūti spriest, bet runas atspoguļoja Dombrovski kā personību, tāpēc tās bija ļoti pragmatiskas, bez spilgtiem salīdzinājumiem, bet katrs vārds bija pārdomāts," stāsta Panke. Runā amatpersonai jāpasaka arī tas, kas nav izdevies, taču jājūt samērs starp pozitīvo un negatīvo, vēl piebilst Krapāne. "Vienmēr ir jādod cerība. Nevajag melot, bet cerībai un pozitīvajam ir jādominē."

Jāatzīst, runas ir tik spilgtas, cik to runātāji. Piemēram, prezidents Bērziņš nežēlīgi svītrojis liekvārdību un izticis bez krāsainības, savukārt folkloras mīļotājas Vīķes-Freibergas vēstījumos epitetu un vecvārdu netrūcis. Viena no daudziem spilgtā atmiņā palikušajām premjera Jaungada uzrunām noteikti pieder Ivaram Godmanim, kura aicinājums pirms briestošās dižķibeles pamācīties no pingvīniem grūtību pārvarēšanu, saspiežoties ar mugurām kopā, jau iegājis tautas folklorā. Spilgts orators bijis arī Andris Šķēle, tāpat nevar nepieminēt Aigara Kalvīša piesolītos septiņus treknos gadus un Einara Repšes dzimstības veicināšanas formulu. Šķiet, tik spilgtu runu pēdējos desmit gadus vairs nav. Gan eksprezidents Valdis Zatlers, gan Mārtiņš Panke SestDienai atzīst – krīzes laikā bijis grūti atrast vārdus, lai runa spētu iedvesmot. Turklāt tad – krīzes pilnbriedā – bijis cits "pieprasījums". "Tobrīd visi – žurnālisti, komentētāji un eksperti – gaidīja ļoti nopietnu politisku vērtējumu un vēstījumu," atceras Zatlers. Taču viņš uzskata, ka Jaunais gads ir svētku brīdis, politiskas runas vairāk piemērotas 18. novembrim. Pašlaik no analītiķu un žurnālistu puses arī vairs neesot šāda pieprasījuma.

Zatlers savas prezidentūras laikā uzrunāja tautu arī pareizticīgo Ziemassvētkos, tādējādi vēloties pateikt – jūs neesat aizmirsti. Panke piebilst – tobrīd bija svarīgi uzrunāt arī krievvalodīgos, ņemot vērā referendumu par otru valsts valodu.

Fona nozīme

Ne tikai saturs, bet arī apkārtējā vide veido uzrunu. Premjera runu LTV studijā iepriekš papildināja ierastie svētku atribūti – eglīte vai svecīte –, bet Vīķe-Freiberga ieviesa "dzīvu vietu". Piemēram, vienu gadu runa filmēta Jūrmalas rezidencē, fonā esot mākslinieku dāvātajam sienas gobelēnam ar austošu sauli, kas labi saderēja ar Ziemassvētku ideju. "Ja tā bija Rīgas pils, mēģinājām variēt un radīt apkārt interesantu vidi, lai vizuālā informācija papildinātu runu," stāsta eksprezidentes toreizējā preses sekretāre Aiva Rozenberga. Jāpiebilst, ka kopš Dombrovska premjerēšanas pēdējiem gadiem Jaungada runas vairs neieraksta LTV, bet gan Valsts kancelejas komanda. Birojs vēlējies vairāk uzmanības pievērst detaļām, lai rezultāts būtu maksimāli progresīvāks. Tā gan neesot neuzticība LTV komandai. "Mēs vēlējāmies pamēģināt," piebilst Panke. Piemēram, Dombrovska pēdējā uzruna premjera amatā, kuru viņš atstāja pēc novembrī notikušās Zolitūdes traģēdijas, tika filmēta pie nule kā pabeigtās Gaismas pils. Bibliotēkas ēku gadu vēlāk atzina par labāko jaunbūvi.

Fonam nozīmi piešķīrusi arī Laimdota Straujuma. Viņas toreizējā pārstāve Aiva Rozenberga stāsta, ka 2014. gada runas fonā šalcošā Baltijas jūra simbolizējusi atvērtību pasaulei. "Straujuma vairākas rindkopas runāja par to, kā mēs uztveram cilvēkus Latvijā un pasaulē, uzsverot, ka mēs visi esam sasieti globālā tīklā. Jūra un mežs simboliski rada atvērtības sajūtu, un mēs esam ne tikai cilvēki Rīgā, bet visā pasaulē," skaidro Rozenberga. Savukārt 2015. gada nogales vēstījums tapis pēc Ministru kabineta demisionēšanas. Ar fonā esošajiem aizrautīgajiem jauniešiem valdības ministru krēslos premjere tobrīd vēlējusies vērsties gan pie esošās, gan nākamās paaudzes, norādot – mums ir daudz talantīgu jauniešu, kas veidos nākamo simtgades Latviju. Tagadējie valsts vadītāji – Māris Kučinskis un Raimonds Vējonis – runas teikuši ar sildošu kamīnu fonā.

Kā pretstats tam bija Andris Bērziņš. Viņš apkārtējai videi tik lielu nozīmi nepiedēvēja, un runas filmētas toreizējā Valsts prezidenta darbavietā Melngalvju namā (Rīgas pili tobrīd remontēja). "Var daudz kritizēt, jo bija kolēģi, kas teica, ka vajag mājīgu atmosfēru pie kamīna, bet Bērziņš tādu versiju negribēja. Tādas teatrāli siltas runas pie degoša kamīna... tas nav viņa," norāda Krapāne.

Pirmais dublis

"Veiksmīgākais ir pirmais dublis. Tas ir nerakstīts likums. Lai arī ar katru nākamo dubli ir cerības, ka būs labāk, ir arvien vairāk aizķeršanos," atzīst Krapāne. Tāpat amatpersonai parasti nav viegli pierast pie titru mašīnas, jo runātāja temps ir jāsaskaņo ar to, kā slīd rindas "špikerī". Eksprezidents Bērziņš vienu gadu esot teicis apsveikumu, ik pa laikam tomēr ieskatoties uz papīra rakstītajā runā, taču turpmākos gadus priekšroka dota titru mašīnai – lai būtu lielāks acu kontakts ar skatītāju. Lai ierakstītu 12 minūšu ilgu runu, paiet viena darbadiena, piebilst Dombrovska bijušais preses sekretārs.  

To, ka tiek veikti vairāki ieraksti, apliecina arī citi bijušo amatpersonu pārstāvji. "Sākumā bija kādi desmit ieraksti. Tad esmu pārāk nopietns, tad – saspringts, tad pārteicos. Šodien visu jau no galvas runāju, bet viss nāk ar pieredzi," stāsta Zatlers.

Pieredzes trūkumu nevarēja pārmest Vīķei-Freibergai. Viņa kā pieredzējusi oratore un mācībspēks runājusi no galvas, tāpēc apsveikumi parasti esot ierakstīti ar pirmo reizi. "Viņas apsveikumi nekad nebija rakstītas runas. Nekad. Ar lieliem burtiem – NEKAD. Tā bija viņas absolūtā koncentrēšanās spēja pateikt galveno noteiktā laika posmā. Viņa precīzi zināja, cik daudz var pateikt vienā minūtē, cik – pusstundā," atklāj Rozenberga. Iespējams, grūtību nebija arī tāpēc, ka savās runās eksprezidente iekļāvusi tās idejas, kuras caurvija viņas prezidentūru. "Tā bija zināma veida programmēšana par katra cilvēka iespējām veidot savu dzīvi. Viena no viņas idejām bija – tas, kā tu veido savu dzīvi un attiecies pret savu dzīvi un valsti, veido arī valsts attīstību. Viņa bija slavena ar to, ka iedrošināja cilvēkus uz veselīgu pašapziņu."

Stāstot par darbu otrpus kamerai, Latvijas Televīzijas Dokumentālo raidījumu nodaļas redaktore Sarmīte Plūme norāda, ka runu ieraksts tiek plānots tāpat kā jebkurš raidījums – sadarbībā ar Prezidenta kancelejas darbiniekiem režisors vienojas gan par ieraksta vietu, gan par prezidenta atainojumu. Tiek veikti vairāki ieraksti, no kuriem izvēlas veiksmīgāko. "Tā vairs nav darba atmosfēra. Prezidenti apsveikumiem ļoti noskaņojas, viņi ir atraisītāki un brīvi, nav tik oficiozi kā ikdienā," stāsta Plūme. Spilgtāko runu kā skatītāja viņa atceras Vīķes-Freibergas gadsimtu mijas apsveikumu. "Zaļa brokāta kleita, fonā – izgreznota eglīte. Viņa bija vizuāli krāšņa un efektīga, un runa bija fascinējoša, ievadot mūs milēniumā."

Kāds no uzrunātajiem runu veidotājiem atzinās, ka iedvesmu runai meklē, vairāk pastaigājot pa pilsētu un parunājot ar cilvēkiem. Cits to uztver kā darbu, kam klusumā netraucēti jākoncentrējas, un, ja meklētu iedvesmu, neuzrakstītu ne vārda. Vēl kāds iedvesmoja cilvēkus nevis ar tukšiem vārdiem, bet mēģinot iedot instrumentus, ar kuriem cilvēks pats spēj strādāt tālāk. Bet ko mēs paši – otrpus ekrānam – sagaidām? 

Noslēguma teikumi no Latvijas valsts prezidentu dažādu gadu runām

Patiesībā jau Ziemassvētkos mums, lielajiem, ir tik daudz īsta prieka, cik to varam izlasīt bērnu acīs. Guntis Ulmanis, 1993. gada Ziemassvētki

Lai šovakar iededzam četras sveces – vienu katram par sevi, otru par sev tuvākajiem, trešo par savu tautu un ceturto par mīlestī- bu, kas ir nemirstīga un spēcīga kā gaismas atnākšana! Guntis Ulmanis, 1998. gada Ziemassvētki

Es novēlu visiem piedalīties šai Latvijas celšanas darbā! Es redzu šī gadsimta Latviju kā skaistu, attīstītu, bagātu zemi. Ķersimies visi pie darba, lai tādu viņu varētu veidot. Daudz laimes jaunā gadā un jaunā gadsimtā! Vaira Vīķe-Freiberga, gadsimtu mija

Brīnumi tik tiešām notiek, un tamdēļ es aicinu katru šai Ziemassvētku vakarā domāt par savu brīnumu, domāt par savu zvaigzni, domāt par savu cerību un atcerēties arī citus. Jūs aizdegsiet brīnumsvecītes, kas spoži degs un mirguļos, atceraties, ka katru dienu visā nākamajā gadā arī jūs varat kādā sirdī iedegt prieku ar laipnu skatu, ar mīļu vārdu. Vaira Vīķe-Freiberga, 2003. gada Ziemassvētki

Ietīsim Ziemassvētkus savās šallēs, lai silda visu ziemu. Mums taču ik dienu vajag vairāk cerību, vairāk ticības, vairāk mīlestības, vairāk prieka un gaišuma. Valdis Zatlers, 2010. gada Ziemassvētki

Latvija esam mēs visi, mēs visi vēlamies dzīvot stiprā valstī, kas celta uz izturīgiem pamatiem. Lai šajā gadā mums izdodas būt tik dzīvesgudriem un atbildīgiem, ka pēc gada šajā dienā droši varam teikt – Latvija ir kļuvusi labāka un stiprāka valsts. Lai mums izdodas! Andris Bērziņš, 2014. gada 1. janvāris

Atcerēsimies, ka spēks un gudrība, kas nākamajā gadā būs vajadzīga Latvijas izaugsmei, dzimst mūsu savstarpējās attiecībās. Gadu mijas gaišumu un kopības sajūtu ņemsim līdzi Jaunajā gadā un dāvāsim to cits citam arī ikdienā! Raimonds un Iveta Vējoņi, 2016. gada 31. decembris