Ilgais ceļš atkritumu kāpās

Vēl samērā nesen droši vien visi piedzīvojām pēcsvētku rīta melanholiju – to sajūtu, kad dzīvoklī pēc svētkiem pašiem gandrīz vairs nav vietas, jo virtuvē atkritumu spainis līdz malām pilns ar mandarīnu mizām, saskābušo rasolu un dāvanu iepakojuma papīru. Blakus tam, iespējams, stāv arī kāda pārāk centīgā tostā sasista šampanieša glāze un pāris tukšu pudeļu (Mežezera, protams!), bet kādam vēl pilnai laimei, mielastu gatavojot, ar lielu paukšķi garu izlaidusi tik uzticīgā cepeškrāsns vai lielās kopbildes pozēšanu nav izturējusi dīvāna kāja. Sieva saka, ka būšot iemesls beidzot nomainīt, bet sirdī tomēr kaut kā smeldz iespējamās atvadas no deficīta laiku dārguma… Skumjo apceri pārtrauc vien viegla eglītes skuju biršana un apziņa, ka būs arī par to jāparūpējas, – tik ļoti negribas kā kaimiņam līdz Jāņiem uz balkona marinēt un pēc tam saulgriežu grilā kurināt. Un, iespējams, tieši šajā brīdī vēl drusku miegainajā prātā iezogas doma, ka nupat notikušajā iedzīvotāju sapulcē bija paziņojums par atkritumu izvešanas tarifu celšanos. Getliņos vairs neesot vietas…

Atkritumu jautājums mūsu ikdienā arvien ir klātesošs, un, par spīti publiskajā telpā nereti sastopamajai pārliecībai, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē, problēmu šajā jomā pie mums netrūkst. Turklāt par daudzām no tām tiek runāts gadiem, bet risinājumi tā arī nav rasti. Kas notiek? Vai tiešām esam ieauguši atkritumos?

Datu džungļi

Jaunākie oficiālie dati par atkritumiem Latvijā publicēti pērnā gada beigās, taču attiecas uz 2017. gadu. Centrālā statistikas pārvaldē (CSP) skaidro, ka oficiālie dati par 2018. gada atkritumiem Latvijā būšot pieejami, tikai sākot no šā gada augusta. Ilgais statistikas sagatavošanas ceļš skaidrojams ar piesārņojošo darbību veicēju uzraudzības kārtību, kurā iesaistītas vairākas valsts institūcijas, līdz ar to – viss atkal ir sarežģīti.

Saskaņā ar Ministru kabineta (MK) noteikumiem atkritumu saimniecībā iesaistītie uzņēmumi datus par iepriekšējo kalendāro gadu sniedz par valsts atkritumu statistiku atbildīgajam Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centram (LVĢMC) līdz 1. martam. Tālāk Valsts vides dienesta (VVD) reģionālās vides pārvaldes pārbauda iesniegto informāciju un tās atbilstību noteiktajām prasībām, kā arī kontrolē veidlapu iesniegšanu noteiktajos termiņos. LVĢMC datubāzes slēdz 1. jūnijā un tad apkopo iesniegtos datus. Līdz jūlija vidum CSP un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM) tiek iesniegts kopsavilkums, tad – augustā – CSP to publicē, bet līdz gada beigām šie dati tiek iekļauti arī ikgadējā publikācijā Latvijas vide skaitļos. (Entuziasti valsts statistisko pārskatu detalizētos datus var pētīt arī LVĢMC vietnes publiskās pieejas sadaļā, kur aktualizēti gan jau minētie kopsavilkumi, gan pārskati par nolietoto transportlīdzekļu apstrādes uzņēmumiem, atkritumu izgāztuvēm un poligoniem Latvijā.)

Šķita sarežģīts ceļš datu apkopošanai vien? Tas vēl nav viss – šī komplicētā sistēma nebūt nenodrošina skaidri saprotamu ainu par to, cik atkritumu Latvijā tiek saražots. Proti, oficiālajos datos uzskaitīts atkritumu apsaimniekošanā iesaistīto uzņēmumu deklarētais bīstamo un sadzīves atkritumu daudzums nozaru un novadu griezumā, analizētas dažādas atkritumu klases, kā arī atkritumu pārstrāde un noglabāšana, imports un eksports. Tomēr LVĢMC gada kopsavilkumā vienlaikus skaidri norādīts, piemēram, ka "mājsaimniecībās radīto bīstamo atkritumu daudzumu nevar precīzi novērtēt".

Pārskatā par poligoniem un izgāztuvēm gan detalizēti uzskaitīti katrā poligonā noglabātie atkritumu veidi un daudzums, kā arī bioloģiski noārdāmo atkritumu sadalīšanās rezultātā izdalītā un savāktā biogāze. Pēc VARAM pasūtījuma tiek veidoti un ministrijas interneta vietnē arī pieejami dažādi tematiskie pētījumi par šo jomu.

Atsevišķi minami vēl reģionālie atkritumu apsaimniekošanas plāni, kuros detalizēti aprakstītas teritoriju atkritumu saimniecības, prognozētas atkritumu plūsmas un apsaimniekošanas sistēmu attīstība. Tie līdz 2013. gadam bija obligāti katram Latvijas Atkritumu apsaimniekošanas reģionam (AAR), taču kopš 2014. gada tādu vairs nav, un pašlaik izstrādāti vien trim no desmit reģioniem. (Pēc VARAM Vides aizsardzības departamenta direktores Rudītes Veseres teiktā, vēl divi AAR pagaidām iestrēguši izstrādes stadijā.) Situācija gan varētu mainīties līdz ar grozījumiem Atkritumu apsaimniekošanas likumā – ieviešot tos, pašvaldību izstrādātie reģionālie atkritumu apsaimniekošanas plāni atkal būšot obligāti.

Cik slikti ir?

Bet kāda tad ir kopējā aina un vai par to vajag satraukties? Varbūt uz kaimiņvalstu fona neizskatāmies nemaz tik slikti?

Saskaņā ar oficiālo statistiku 2017. gadā esam aiz sevis atstājuši 2,14 miljonus tonnu sadzīves atkritumu. 34% no tā dēvētajiem nebīstamajiem atkritumiem Latvijā radušies mājsaimniecībās. Eurostat dati liecina, ka sliktā nozīmē cītīgi kopējam "vecās Eiropas" patēriņa sabiedrības tradīcijas – uz vienu Latvijas iedzīvotāju radītais sadzīves atkritumu daudzums aši tuvojas vidējam 28 ES valstu rādītājam. Proti, 1995. gadā tas vēl bija ap 264 kg uz iedzīvotāju gadā, bet 2016. gadā jau braši sasniedzām 410 kg uz iedzīvotāju, t. i., pieaugumu par 55% nepilnu 20 gadu laikā. Vēl straujāku "izrāvienu" no ES valstīm veikušas vien Malta un Grieķija, kur radītais sadzīves atkritumu daudzums laikposmā no 1995. līdz 2016. gadam "uzsprādzis" attiecīgi par 60,3% un 64,4%.

Saskaņā ar CSP datiem tāpat audzis arī Latvijā radīto bīstamo atkritumu daudzums. Piemēram, 2005.–2017. gadā tas palielinājies gandrīz pusotru reizi, sasniedzot teju 69 tūkstošus tonnu gadā.