Patīk, ka esmu dzīvs

Pirmo reizi klausoties ar Ingum Baušķeniekam raksturīgo dāvināšanas prieku pasniegto – viņa ierakstīto un izdoto – grupas Dodo albumu Pasaule var nomirt, sajūtas bija neparastas, pat maģiskas. Skaista mūzika ar vīrieša līdervokālu, kas nelīdzinājās nevienam no iepriekš dzirdētajiem. Likās, ka dziesmu autora Ģirta Kokneviča nenosakāmā vecuma balss un izdziedātie vārdi skan kā no kādas citas pasaules vai vismaz nepiedzīvota laikmeta – izteikti trausli un maigi, pat viegli apreibinoši, bet brīžiem arī stindzinoši tieši, izsaucot vēlēšanos aizmirst par laika ritējumu, apstāties, palikt un samīļot, ja neesi no tiem, kas pēc pirmajām neierastajām skaņām jau ņem pēdu, jo viss nezināmais izsit no līdzsvara un šķiet bīstams. Dažas frāzes un vārdi ir pat tādi, ko sarunvalodā šodien nelieto, – tie ir aizmirsti vai radīti no jauna, dažādu apstākļu ietekmē skatoties un uztverot šo pasauli citādi nekā cilvēku vairākums. Iespējams, līdzīgas asociācijas bija, pirmo reizi astoņdesmitajos gados dzirdot Dzelteno pastnieku un NSRD ierakstus, kad arī likās, ka kaut kas tāds nemaz nav iespējams, jo Viestura Slavas, un jo īpaši Baušķenieka, dziedāšanas izteiksmīgās intonācijas, tāpat kā Hardija Lediņa un Jura Boiko dīvaino tekstu deklamācija bija kaut kas iepriekš nekad nedzirdēts.

Ģirts dzied ar tādu kā nelielu akcentu, kāds parasti ir citas valodas vidē kaut kur ārzemēs daudz laika pavadījušajiem latviešiem vai arī cittautiešiem, kad viņi sāk dziedāt latviski, – kā, piemēram, dānim Pēteram Helmsam, kuram reiz Latvijā bija grupa Aparāts. Varbūt tā ir liela pietāte pret valodu, par kuras izrunu nejūties īsti droši, kas liek ierakstam tā izklausīties? Izrādījās, ka vismaz daļēji šie minējumi ir izrādījušies pareizi – Ģirts var dziedāt, bet ar runāšanu viņam ir lielas grūtības, kas ir nu jau vairāk nekā pirms divdesmit gadiem piedzīvoto traumu sekas. Atceros gadījumu ar deviņdesmito gadu dziedātāju Džonu Sketmenu, kurš savu runas defektu – stostīšanos – pārvērta par efektu un kļuva slavens visā pasaulē. Ģirts par tādu zinot, bet viņa gadījumā tā nav stostīšanās, kad runāšana ķeras aiz vienas zilbes uz nervu pamata un, trāpot pareizajā ātrajā ritmā, izklausās, ka tas darīts apzināti. Šajā gadījumā viss notiek lēni – ļoti, ļoti lēni –, un tās visas ir smadzeņu traumas sekas, kas nereti liedz izrunāt veselus vārdus, lai pabeigtu teikumu, jo tie aizmirstas.

Turklāt pirms dažiem gadiem sekoja vēl viens negadījums – Ģirtu, kurš brauca ar speciāli savām vajadzībām pielāgotu trīsriteni pa velosipēdistu celiņu, vēlreiz notrieca automašīna… Nu jau vēl viens pārvietošanās veids bijis jānoraksta, par savulaik piekopto aizraušanos ar skrituļslidošanu nemaz nerunājot. Tomēr vēl paliek vilciens, kas Ģirtam ir par velti, un kājām iešana, jo nekur taču nav jāsteidzas. Jo īpaši, ja dzīves ātrums samazinās, un liktenis jau neprasa – gribi tu to vai ne.

Laika un nāves nav

2005. gadā iznāca Ģirta dzejoļu krājums Japāņu modinātāja šonakts – jau tad ar šiem dzejoļiem bija tapušas arī dziesmas, kas pēc režisora Laura Gundara aicinājuma uzvestas uz Jaunā Rīgas teātra mazās skatuves. Izdzirdējis Ģirta un draugu izveidotās grupas uzstāšanos, Baušķenieks piedāvājis ierakstīt albumu. Un tad vajadzējis izdomāt grupas nosaukumu. "Dodo ir izmiris putns, kuru izmedīja. Šobrīd dodo kā putns nepastāv. Dodo ir arī šūpuļdziesma franču valodā. Spāņu valodā dodo ir muļķis. Maskačkā ir viesnīca Dodo," Ģirts uzskaita visu, ko atradis ar šo nosaukumu vēlāk, kad pats to bija jau paņēmis no 1981. gada franču multfilmas Laika pavēlnieks, kas bērnībā ļoti patikusi. "Tas ir stāsts par puiku, kurš kopā ar tēti ar savu kosmosa kuģi ir avarējis uz kādas planētas. Tēta draugs brauc izglābt puiku, jo tētis no iegūtajiem ievainojumiem mirst. Pirms tam tētis iedod saziņas aparātu, lai puiku varētu atrast tēta draugs. Saziņas aparātu sauc par Dodo. Uz planētas nav cilvēku, tikai jocīgi augi un zvēri un gigantiski sirseņi. Sirseņi uzbrūk zēnam un izknābj viņam smadzenes. Galu galā tēva draugs atrod puiku un saārstē viņu. Zēnam nu ir galvā metāla plāksne. Viņi ceļoja ne tikai kosmosā, viņi ceļoja arī laikā, un izrādījās, ka zēns bija tēta drauga draugs citā laikā. Puika kļuva vecs un nomira, bet zinātnieki atklāja, ka laika nav. Tātad, ja reāla laika nav, nav nāves – nevar nomirt," Ģirts izklāsta savu nosaukuma izvēles stāstu rakstveidā, jo tā viņam ir vieglāk.

Pašam arī pēc traumas galvā esot plāksne, bet nevis no metāla, kā tam zēnam no filmas, bet plastmasas. Un esot izņemta ārā arī daļa smadzeņu, kas esot sākušas pūt. Droši vien tāpēc Ģirtam ir problēmas ar skaitļu atcerēšanos un ne tikai. Taču viņš to stāsta ar vieglumu, pat paironizē par sevi un ne tikai par sevi – mans sarunu biedrs indīgi ķiķina, klausoties manis izstāstīto anekdoti par latvieti, kurš reiz nolēmis kļūt par igauni un šim nolūkam lūdzis sev izoperēt trešdaļu smadzeņu. Dakteri nokļūdījušies un izoperējuši pusi. Bijuši gatavi pacientam pazemīgi atvainoties, bet viņš pamodies priecīgs un teicis: "Gerai, Gerai!" (Labi, labi.) Sanācis lietuvietis. Kāpēc gan ne?