Satikt oļegus un modrus

Ar kinorežisoru Juri Kursieti tiekos Āgenskalna tirgū. Arī  todien, tāpat kā šā gada Kannu kinofestivāla dienās, gražīgi līņā. Režisora otrā  pilnmetrāžas spēlfilma Oļegs (2019) tika  pirmizrādīta prestižajā festivāla satelītprogrammā – Directors’ Fortnight laidienā  jeb tā sauktajā režisoru divnedēļniekā. Kursieša sociālā drāma Oļegs ir trešā Latvijas pilnmetrāžas spēlfilma, kas  nonākusi kādā no Kannu festivāla programmām. Atskatam: 90. gadu nogalē  Kannu Īpašā skatiena programmā savulaik tika iekļauta Lailas Pakalniņas Kurpe (1998), bet pērn Cannes Classics skatē –  Rolanda Kalniņa Četri balti krekli (Elpojiet dziļi, 1967).

Jau neilgi pēc Oļega pirmizrādes 17. maijā bija lasāmas pirmās kritikas, kurās tika uzteikts ne tikai scenārijs un izkopti  rēnais, hiperreālais attēls, bet arī aktierdarbi un Oskaram nominētā poļu operatora Bogumila Godfrejova meistarība.  "Bogumilam sacīju, ka nevēlos redzēt  neko citu kā cilvēka seju. Tamdēļ arī kadru veidojām kā kvadrātu, kurā mūsu izejas punkts ir Oļega seja," uz līdzību ar pases foto rāmējumu norāda režisors. Par pavadīto laiku Kannās Kursietis bilst, ka  dienas bijušas visai saspringtas un nevienam seansam laika atlicis neesot, tomēr  sarunā viņš vairākkārt piemin galvenajā konkursa skatē iekļautos režisorus – angli Kenu Louču un beļģu režijas brāļus Žanu un Liku Dardēnus. Arī viņi, tāpat kā Kursietis, kino mērķtiecīgi uztur sociālo nevienlīdzību skarošu tematiku.

Arī filmas Oļegs darbība notiek Beļģijā  – Briselē atkaulotāja darbu ierodas veikt filmas titulvaronis Oļegs (lietuvietis Valentins Novopolskis), stiegrains krievu izcelsmes latvietis. Novopolska atveidotais  vēlīnais divdesmitgadnieks meklē piederību – Latvijā viņš ir autsaiders savas nepilsonības dēļ, bet Rietumeiropā – zemākās  šķiras cilvēks, vienkāršā darba veicējs, iebraucējs. Alien jeb svešais, kā viņu vairākkārt nodēvē. Tādu kā apsolījumu par piederību viņā rada polis Andžejs (Davids Ogrodņiks), kura svešinieka laipnība  pārtop par cilpu, un Oļegs kļūst par ekonomisko migrantu ķīlnieku – tādu pašu gaļas  gabalu, kādu tas pieprot atkaulot.

Līdzīgi kā debijas spēlfilmā Modris (2014), kas savulaik tika izvirzīta kā Latvijas pieteikums Oskara balvai labākās ārzemju filmas kategorijā, arī Oļega sižeta skriemeļus veido dokumentāls stāsts. Ar  skaudro pieaugšanas drāmu par pilngadību sasniegušo puisi Modri Zivtiņu un  viņa bezgribas ikdienu Pļavniekos Kursietis sevi pieteica kā marginālo cilvēku  dzīves atsedzēju. Šī tēvu meklējošā jaunieša dzīves gājumu izstāstījis draugs advokāts. Vēlāk ideja apaugusi ar paša Kursieša dzīves pieredzi Pļavniekos, pusaudžu gados Anglijā un citām no realitātes aizlienētām detaļām. Savukārt par Oļegu Kursietis uzzinājis, izlasot  interviju ar nesen kā no Beļģijas atgriezušos latviešu viesstrādnieku tepat, žurnālā  SestDiena Aizķērusies stāsta brutalitāte un sabiedrības ignorance.

Iespējams, arī šī saruna ar Kursieti varētu būt simboliska filmas Oļegs ceļa pieturzīme, un tādā gadījumā – lai tā būtu daudzpunkte, jo filma iekļauta virknē respektablu kinofestivālu, bet pie vietējiem skatītājiem nonāks 4. oktobrī.

Par filmas prototipu – savējo no nomales – tu uzzināji no publikācijas...

Tā bija Kaspara Odiņa publikācija žurnālā SestDiena 2013. gada februārī. Viņš  Krīzes centrā bija intervējis stāsta reālo varoni, kurš bija atbraucis uz Latviju pēc sava "piedzīvojuma" Beļģijā. Lasot šo  stāstu, bija jūtams sitiens zem jostasvietas – tur ir skarbums, brutalitāte un  ignorance no pastāvošās varas puses Beļģijā. Savādi, ir daudz viesstrādnieku,  smaga darba veicēju, tomēr mēs izvēlamies viņus neredzēt. Šo publikāciju es  izlasīju, kad vēl tapa Modris – filmas uzņemšanas posms ir vislabākais brīdis, kad meklēt savu nākamo filmu tēmas tieši tā iemesla dēļ, ka esi hiperjūtīgs. Vēlāk Kaspars man iedeva intervijas atšifrējumu, un mēs kopīgi uzrakstījām pirmo scenārija redakciju. Faktiski filmas mugurkaulu veido atgadījums ar šo cilvēku.

Oļegam ir daudz identitāšu, bet piederības nav. Latvijā viņš ir autsaiders un nepilsonis, Eiropā – iebraucējs, vienkāršs atkaulotājs un perifērijā izstumtais. 

Protams, filmā būtiska ir nepilsoņu tēma – tie ir cilvēki, kuri īsti nejūtas  piederīgi. Psiholoģiski Oļegs vēlas piederēt pie kādas grupas un būt par tās  sastāvdaļu, bet viņš netiek pieņemts ne šeit, ne arī citur. Poļi viņam saka: "Tu esi mūsējais!" Tad viņš tiek pie viltotās poļu pases un ir iederīgs. Ilgāku laiku viņš ir  gatavs noliegt skarbo realitāti, jo ir bei- dzot sasniedzis to, ko it kā ir vēlējies. 

Vai ar Oļega prototipu esi sazinājies? Viņš ir redzējis kādu filmas fragmentu, montāžas versiju?

Nē, neesmu – esam mēģinājuši viņu atrast, bet tas ir līdz ar galiem. Nezinu,  kas ar viņu ir noticis... Raksts bija iedves- mas avots, tomēr, būvējot scenārija  struktūru, tas apaudzis ar dramatizējumiem un inscenējumiem. Bet karkass –  Oļegs Beļģijā nonāk poļu gūstā – ir no šī paša raksta.

Minēji, ka nav iespējams pārlikt reālo precedentu tiešā scenārijā – kas no dramatizējumiem tika piejaucēts?

Viss allaž pastāv procesā un mainībā. Pirmo sižeta izklāstu uzrakstīju 2014. gada nogalē, jo šis bija viens no simtgades filmu  konkursa projektiem. Domāju, ka to nepalaida ražošanā tieši tematikas dēļ.

Nebija gana vēsturiska?

Varbūt varētu teikt, ka tā nav simtgadnieciska. (Smejas.) Man, patiesību sakot,  ir prieks, ka Oļegs ir simt pirmā gada  filma, jo, kā es redzu, simtgades programma bija jūsmošana par vēsturi. Ir laiks  lūkoties uz priekšu. Triju gadu laikā tapa aptuveni desmit scenārija redakciju. Ja balsti scenāriju uz patiesa notikuma, allaž  pievienosies paša novērojumi un papildinājumi, kas uzliek stāsta kauliem tādu kā  miesas kārtu. 

2015. gada janvārī ar operatoru Bogumilu Godfrejovu devos izpētes braucienā  uz Beļģiju – daudzi pirms brauciena sacīja,  ka tā nav Īrija un tur šādus cilvēkus neatra- dīšu, tikai eirobirokrātus. Devāmies uz  vienu gaļas kombinātu Gentē, lai saprastu, kā izskatās lokācijas, un tur neplānoti satikām desmit atkaulotāju no Latvijas. Vēlāk noskaidrojām, ka netālu ir vēl viena latviešu brigāde, savukārt putnu fabrikā ir sieviešu brigāde. Tā, vācot pa detaļai, viss caurauga. Ir reālie atskaites punkti, kurus apaudzēt ar dramaturģiju un, protams, pašu dzīvi.