Trakāk par Mērnieku laikiem

Iespējams, nekad neatvērtu

Brāļu Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāns Mērnieku laiki, krievu rakstnieka Mihaila Bulgakova pazīstamākais darbs Meistars un Margarita, Rūdolfa Blaumaņa novele Nāves ēnā, Kārļa Skalbes pasaka Kaķīša dzirnavas un Jāņa Poruka stāsts Kauja pie Knipskas ir starp biežāk pieminētajiem daiļdarbiem, ko cilvēki atceras no skolā pavadītā laika, turklāt gan pozitīvā, gan negatīvā ziņā. Vieniem tā tagad, pieaugušā vecumā, ir literatūra, ko pārlasīt pat vairākas reizes, citiem šīs grāmatas ir noslēptas skapja dziļākajā stūrī, un tālāk par otro lapaspusi nav tikts. Runa lielā mērā arī nav par to, kādi bijuši konkrētā daiļdarba tēli vai raisītās emocijas, bet būtisks faktors ir tas, vai skolotājs izskaidrojis, kāpēc šie darbi ir jālasa, un vai tam sekojusi saruna. Obligātumu bez ierunām daļa tagad norāda kā galveno iemeslu, kāpēc literatūras klasika iepazīta, bet citiem šī iemesla dēļ vairs pat nav vēlmes lasīt. Daudziem šis temats ir aktuāls arī patlaban, jo grāmatas jālasa viņu bērniem. Uz SestDienas aicinājumu izteikt viedokli pāris dienu laikā atsaucās gandrīz simt cilvēku.

Ieva Vītoliņa skolu absolvējusi pirms sešiem gadiem un visspilgtāk atceras romānu Meistars un Margarita. Viņa stāsta, ka ir pārlasījusi to nu jau reizes piecas un dziļāk ar to iepazinusies arī bakalaura studijās. Fakts, ka literatūras stundās analizē latviešu literatūras klasiku, ir iemesls, kāpēc šie darbi iemīļoti, bet nekam modernākam skolā tā arī nav pieskārusies, stāsta sieviete.

Meistars un Margarita ir arī Agņa Škuškovnika augstāk novērtēto grāmatu skaitā: "Es lasīju daudz, bet obligāto literatūru nekad nebūtu pats izvēlējies. Man prieks, ka tas bija jādara obligāti. Priecājos, ka esmu izlasījis daudzus no šiem darbiem, jo tagad tam nebūtu laika." Lielu pateicību Agnis izsaka savai skolotājai, kas iemantojusi viņa uzticību. Toreiz bijusi ļoti maza izpratne par šo darbu dziļāko jēgu, un bez dabiskas izzināšanas vēlmes un lielas uzticēšanās sistēmai un skolotājam būtu bijis grūti šiem darbiem pievērsties.

Ilze Plociņa atvainojas brāļiem Kaudzītēm, jo Mērnieku laikus tā arī neesot izlasījusi, bet ar iepazītu latviešu literatūras minimumu tomēr varot lepoties. Viņa arī novērojusi, ka lielākajā daļā gadījumu neliela piespiešana ir vienīgais veids, kā bērns kaut ko izlasa. Turklāt ne viens vien nu jau skolas absolvents SestDienai atzīst, ka bez pedagogu ieteikumiem vai toreiz vēl prasībām šīs grāmatas pat nebūtu atvēris. Inguna Gustava vēl piebilst, ka mācību procesā ne viss ir patīkams, bet ir lietas, kuras vienkārši jāiemācās, jāizdara, un tad process kļūst interesants. "Tagad visu sākam no otra gala – procesam jābūt interesantam. Tātad, ja tie paši Mērnieku laiki nav interesanti, nelasīsim. Tā drīz vien nonāksim pie tā, par ko agrāk smīkņājām par amerikāņiem: ne lāgā savu vēsturi zinās, ne tradīcijas, ne savus klasiķus, jo kādam, mācību procesu veidojot, licies, ka tas taču nav interesanti."

Skatoties nu jau pieauguša cilvēka acīm, daudziem sašutumu raisa darbi, kas tagad jālasa viņu bērniem. Kā SestDienai atzīmē Angelika Bokane, morāli novecojusi ir Zentas Ērgles grāmata Starp mums, meitenēm, runājot. Pēc viņas domām, stāsts par to, kā jaunieši šuj džinsu bikses kolhozā un par to saņem laukos dzīvokļus, vai iepītais vēstījums, cik bīstami ir apprecēties ar puisi, kurā iemīlies skolas laikā, nav mūsdienu bērniem piemērots. Savukārt Inese Oskerko atceras, kā apņēmīgi sākusi kopā ar dēlu lasīt Jāņa Grīziņa stāstu Vārnu ielas republika, bet ātri padevusies, jo katrs trešais vārds bijis jātulko mūsdienu valodā.

Daudzi SestDienai stāsta, ka skolas laikā izvairījušies no obligātās literatūras un joprojām nav saprotams, kāpēc dažus darbus tik uzstājīgi lika lasīt. Ja jālasa obligāti, daiļdarbs nedrīkst būt tik drūms, par Kaķīša dzirnavām un noveli Nāves ēnā saka Nikija Spaliņa. Arī pēc Blaumaņa noveles Raudupiete izlasīšanas viņai vairākas dienas rādījušies murgi.

Aizstāt Nāves ēnā

Valsts izglītības satura centra (VISC) Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vadītāja Ineta Upeniece SestDienai uzsver, ka literatūra ir tāds pats priekšmets mācību programmā kā sports, ģeogrāfija, matemātika un citi. Piemēram, sportā nav iespējams kustēties, ja cilvēks to nedara. Ģeometrijā nav iespējams aprēķināt trijstūra laukumu, ja neizmanto tā parametrus, bet aplūko riņķa līniju. Tāpat mācību priekšmetā literatūrā daiļdarba teksts jālasa, jāsajūt un jāizprot, tas ir instruments, lai mācītos to, kas ir saistīts ar konkrētā mācību priekšmeta rezultātiem. Mērķis ir palīdzēt cilvēkam saprast sevi un pasauli – tātad domāt, palīdzēt izprast mākslas valodu, mākslas instrumentus, tēlu un kompozīcijas veidošanas un citus principus, lai kļūtu par gudru un ieinteresētu lasītāju vai par nākamo daiļdarbu autoru, vai abiem kopā.

Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 27.oktobra numurā!