Satiekoties ar Gati Zaķi pēc Džeka Vaita koncerta pagājušā gada rudenī pie Palladium koncertzāles ieejas, apmainīšanās ar tikko piedzīvotā iespaidiem ievilkās tik ilgi, ka bijām jau viscaur izmirkuši un vakaru turpinājām Vecrīgas klubā Depo. Tur pie sienām joprojām redzamas gandrīz divdesmit gadu vecas Kristapa Kalna fotogrāfijas ar Gata grupu The Mundane, ar kuru iesildot savus tā laika elkus Placebo Ķīpsalas hallē, pirmo reizi uz skatuves esot trīcējušas kājas. Arī kluba saimnieks Guntis Vanags bija priecīgs sen neredzēto mūziķi un tagad arī Latvijas visvairāk pieprasīto producentu atkal uzņemt savās telpās. Te Zaķis reiz saticis arī sava pirmā bērna māti Daniju, kas tagad dzīvo Kolumbijā, un tāpēc Gatim bijis iemesls trīs reizes doties šo valsti apciemot.
Toreiz mūsu saruna par mūziku ilga līdz rīta gaismai, un šajā pavasarī to turpinām Instrumentu studijas Tru plašajās telpās neskaitāmu mūzikas instrumentu, ierakstu aparatūras, saņemto Zelta mikrofona balvu ielenkumā. Kā tik te nav – vadu, ko aizņemties, dažāda vecuma klavieru, Rhodes, kas nākot no Jāņa Lūsēna, kurš savukārt tās esot dabūjis no Arņa Medņa, arī Hammond ērģeļu, par kuru izmantošanu sava soloalbuma Ārpus prātus ierakstā šajās telpās stāstījis Jānis Ruņģis.
Kā grupa Instrumenti ilgu laiku visur rādījušies Jānis Šipkēvics un Reinis Sējāns, kuriem arī vēl bija jānomet maskas, bet pēdējā laikā arī tu esi redzams kā trešais dalībnieks.
Jā. Pie tā mēs nonācām, jo kaut kādas vairāk vai mazāk manas dziesmas jau bija albumos Procrastination un Iekams.
Vienā brīdī mēs sapratām – ko tur ņemties? Ko mēs te mēģināsim piečakarēt, ja visas radošās lietas mēs vienmēr darām trijstūrī un tā ir ļoti veselīga forma. Bet tā slēpšanās pandu maskās sākumā bija dabiska, jo viņi nāca no citas grupas (Cosmos) un, sākot darīt kaut ko jaunu, negribēja, lai viņus asociē ar to otru.
Bet kāpēc ne?
Tas ir mūžīgs jautājums. Kāpēc ne?
Noklausījos jauno Instrumentu albumu. Priecājos, ka turpināt latviski.
Divas dziesmas ir ar Māra Melgalva vārdiem: Te saule aust un Visā visumā Visums ir viss. Pašam ko tādu sarakstīt un ielikt dziesmā būtu pārāk riskanti, bet, ja to ir sarakstījis Melgalvs, tad drīkst – viņš to varēja atļauties. "Pierod pie zālēm, pie naidnieku vālēm..." – kurš tad vēl tā varētu uzrakstīt?
Visas pārējās dziesmas ir ar Šipīša vārdiem. Cilvēks ir iepriekšējā albuma turpinājums, un mani ļoti interesē, kā cilvēki to uztvers. Jo pirms tam ir bijis kaut kas pilnīgi cits, un tad iznāca Atkala, kas ir bijis gana atzīts gan no cilvēkiem, gan no necilvēkiem – tas ir, kritiķiem, ha, ha… Manā skatījumā šis albums nav baigi tāls ne tematiski, ne saturiski, ne kvalitātes ziņā. Es paredzu, ka tam būs otrā albuma lāsts, ja cilvēki tur nesadzirdēs to, ko gaidījuši.
Vai Reinis un Jānis ir sākuši tevi uzklausīt vairāk nekā pirms desmit gadiem?
Noteikti! Brīžiem tas mani pat pārsteidz, cik ļoti viņi klausa, ja ņem vērā, ka pārsvarā mēs tomēr strādājam ar mūziku, ko viņi ir sarakstījuši.
Bet es arī nemēģinu par visām varītēm no Instrumentiem uztaisīt kaut kāda alternatīvā žanra grupu. Man tas neliekas vajadzīgs, lai arī, iespējams, kāds melomāns par to priecātos, bet ļoti daudzi cilvēki tad pazaudētu vienu sakarīgu popgrupu, un tādas pasaulē, man liekas, ir baigais deficīts.
Ja es varu piedalīties vienas tādas eksistencē, man tā liekas ļoti jēdzīga dzīves šķautne. Kad sākām, bijām citi cilvēki, un tas ir ļoti forši, ka pieaugam un arī savās attiecībās ieviešam jauninājumus, kā to darītu pieauguši cilvēki. Kaut kādu aizvainojumu mūsu starpā ir ļoti maz, tāpat kā ego bīdīšanas: šitas ir tā kā mans, un es pateikšu, kā te būs! Tas viss ir lēnām izplēnējis, mēs esam kā tāds vilciņš vienā rotācijas ātrumā.
The Mundane laika trūkuma dēļ nolikts malā?
Tas jau nav iemesls, kāpēc grupa iegāja tajā ziemas miega jeb sasaluma fāzē. Līdzko viena lieta sāk šķīst, tā otra ieņem tās vietu. Visdrīzāk tas notika tā. Man jau tās prasības pret sevi, paškritiskums, iespējams, bija viena no vislielākajām problēmām tai laikā. Es nevarēju tikt pāri tam, ka nespēju uzrakstīt tekstu, kas man liktos riktīgi foršs, un nebūt nevarēju arī nodziedāt visu, kā gribētos. Tas bija beigu sākums. Arī nosaukums man ne īpaši patika. Man pašam tas bieži vien ir nesvarīgi, cik precīzi dzied cilvēks, bet, kad to dari pats, tad tomēr ir svarīgi.
Starp citu, arī kad ar Rīgas modēm strādāju, pilnībā biju pieņēmis, ka Kalvis dzied tā, kā viņš dzied, un viss ir kārtībā, bet tad izrādījās, ka viņš tomēr grib, lai ir taisni, un nav tā, ka viņš speciāli dzied šķībi. Man likās, ka, ja viņš labi dziedātu, tā vairs nebūtu tā pati, bet jau cita, visdrīzāk neinteresanta grupa. Man pašam ar to ir tikpat grūti. Taču nu jau kādus divus trīs pēdējos gadus es nopietni apsveru, ka nav tālu brīdis, kad mēs ar The Mundane atkal varēsim uzspēlēt kopā. Protams, ja mēs kaut ko darīsim, tas nebūs tikai uz vecām, romantiskām sajūtām balstīts, jo, kad tagad runāju ar cilvēkiem, kuri ir bijuši baigi kvēlie atbalstītāji, saprotu, ka viņi vienkārši tajā laikā bijuši jauni un ar kritisko domāšanu toreiz bijis diezgan švaki. Ja man kāds pasaka, ka tas ir ļoti labs albums, es domāju, ka tā ir ļoti subjektīva pieredze. Tagad mans jaunākais (pagaidām) bērns sev ir atklājis The Mundane, un kaut kad mašīnā man prasīja, lai uzlieku. Domādams, ka nebūs tik sāpīgi, uzliku un… Ja objektīvi, tur ir bēdu ieleja.
Pie tevis gandrīz visi Latvijas mūziķi ir gājuši. Tas, kas nav pie tevis rakstījies, ir…
...tas ir autsaiders vai rebels. Es smejos, ka tie mūziķi, kas pie manis nav rakstījušies, negrib, lai es sabojāju viņu hitus. Jo man laikam ir tendence padarīt dziesmu sev saprotamāku.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 10. - 16. maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Vai instrumentu zaķis Gatis